No zemes esi nācis, par zemi jāpaliek...
Pamatīgi samulsināja viena attāla +/- mana vecuma paziņa, kas rīko tipa "visu draudzeņu/paziņu" kopā sanākšanu, priekšā liekot satikties "Četros Baltos Kreklos", kad tur spēlēs grupa "Dakota". Jo redz, vecums mums tāds...
Bet no otras puses... Ja man ir 30 gadi, tad... Apmēram 15 gadus no šiem 30 var teikt esmu nodzīvojusi pusapzinātā, laimīgā bērna stāvoklī... Gandrīz 20 esmu strādājusi par grāmatvedi (to iedomājoties, man personīgi, gribas plēst matus!). Nekas īpašs nav noticis, un nekas būtisks nav paveikts. Savā ziņā turpinās tas pats bērna vecums, tikai ar to starpību, ka spēju sevi pabarot. (Kaut kur dzirdēju, ka, ja cilvēks prot sevi pabarot un elementāri apkopt, tad tiek pieņemts uzskatīt, ka viņam piemīt apziņa). Plus, kaut kā nemanāmi ir pazudušas domas "es tam esmu vēl par jaunu", un uzradušās - "es tam esmu par vecu." (cik ērti?!)
Un - ja nenotiek nekādas globālas vai lokālas nelaimes, plānojot reālistiski man ir palikuši vēl 30 - 35 gadi. Nu, ja tā reālistiksi padomā, tad jau būs tie jānolauž strādājot kā grāmatvede (Aaaa!!!). Un pilnīgi reāla ir tāda pati klusa un mierīga dzīvošana, ēšana, diršana, gulēšana utt. UZ vecuma it kā prāta spējas atkal var nonākt bērna stāvoklī, bet nu pie plānotajiem 30-35 ceru, ka tas tomēr nedraud. Normāli. Varbūt mazliet skumji, bet normāla dzīve. Bet uz "Dakotu" man vēl kaut kā negribas iet...

+ draudīgo lāsteku un pamācošā lietuviešu autores sieviešromāna (ko man uzdāvināja Banka, kurā piestrādāju) iespaidā, sāku domāt, ka varbūt man apdrošināt dzīvību, a to - ja nu kas kā, vīrs paliks bez vienīgā apgādnieka. :)