Mūsu mājā jau esot pirmie sīriešu bēgļi. Kuriem nevajadzēja gaidīt 11 gadus uz sociālo (zemāka īre nekā privātajā īres tirgū) dzīvokli kā džekam, no kura šobrīd īrēju istabu, kamēr sagaidīšu Amsterdamas īres līguma sākšanos.

Un jā, cilvēciski var saprast tos bēgļus, patvēruma meklētājus un arī ekonomiskos migrantus, jo, nu kurš gan negrib dzīvot labāk, taču lielākā problēma ir viņu ticība, kas viņiem neļauj pilnvērtīgi integrēties Eiropā. Nepilnu piecu minūšu gājienā no mājām jau ir pirmā megamošeja, kuras torņi vakaros spīžo zaļā disko gaismā un kaut kad pagājušajā nedēļas nogalē no kaut kurienes pa pusrajonu skanēja kaut kādi mullu dziedājumi. Tāpat, kad meklēju dzīvokli, man ieteica izvairīties no dažiem rajoniem tikai tāpēc, ka tur lielākoties dzīvo musulmaņi.
Es cilvēciski saprotu tos bēgļus, bet ja viņi turpinās ieplūst esošajos apmēros, problēmas (arvien lielākas) ir neizbēgamas. It īpaši Nīderlandē, Vācijā, Zviedrijā - tur, uz kurieni viņi lielākoties plēstin plēšas.

Man liekas, ka dažiem cilvēkiem ir pārāk aizkritis šīberis no līdzjušanas un kaut arī uzskatu, ka bēgļiem ir jāpalīdz, palīdzība un atbalsts nav bezizmēra. It īpaši, ja valstīm pašām katru gadu arvien vairāk jāsavelk jostas un jācērpj pamatiedzīvotāju sociālais atbalsts.