Vakardienas cepetī uzpeldēja apgalvojums, ka bezbērnu sievietes izceļas ar to, ka viņām riebjas bērni vai arī viņas nīst bērnus Tā kā man nav bērnu, tad gribētu sniegt dažus piemērus no savas dzīves par to, ka bērnus nenīstu (lai vienkārši apgāztu to stulbo apgalvojumu).

1. Esmu pieskatījusi divu cibiņu bērnus -blond dēlu pavisam sen un pirms kādiem dažiem gadiem - pzrk meitu, kad viņa bija pavisam mazs bēbītis;
2. Viens gadījums, ar ko ļoti lepojos - kad draudzenei dzima pirmais bērns, es biju tā, kurai viņa piezvanīja trijos naktī un palūdza aizvest uz dzemdību namu. Pēc tam esmu arī viņas meitu pieskatījusi. Tāpat, ikreiz, kad ar viņas  ģimeni satiekamies,  viņa un viņas vīrs  ir priecīgi, ka ar viņas sīčiem spēlējos. Es nepublicēšu bildes, kur esmu redzama ar tiem bērniem rokās dažādos vecumos vai arī ielīdusi kopā ar šiem rotaļu namiņā.
3. Kad pārcēlos uz Amsterdamu, paziņa pažēlojās, ka viņai ir grūti atrast auklīti savam pusotru gadu vecajam bērnam un tā kā man piektdienas bija brīvas no darba, tad piedāvāju piektdienās to bērnu pieskatīt. Esmu par to bērnu arī cibā rakstījusi. Un, varat man ticēt, es zinu, cik nogurdinoši ir pieskatīt bērnus.
4. Kad man Toronto piedāvāja piedalīties 8 nodarbībās ar 7 bērniem (vecumā ap 9-10), kur man viņiem bija jāpalīdz nokrāsot divriteņi pēc viņu dizaina - protams, ka teicu jā, jo man tas likās lielisks projekts un tāds tas arī bija - arī par to es rakstīju cibā un sajūsminājos;
5. Vai arī tas, ka tad, kad pirmo reizi ar Toronto draugiem bijām veikot, kādā brīdī bija tā, ka pamanīju, ka drauga sīkais dēls ir viens pats pie ezera - loģiski, ka es gāju viņu vaktēt un ietusēt;
6. Vai mans nesenākais ar bērniem saistītais ieraksts, kur paliku kopā ar vienu sīko mežā, jo viņš totāli atpalika ar savu riteni no pārējās grupas un man negribējās viņu pamest vienu, bet gan uzmundrināt un būt blakus, lai nesanāk, ka pēc šitā brauciena viņš sāk ienīst kalnu riteņbraukšanu :D; viņa vecākais brālis man pēc tam vairākas reizes teica paldies, ka paliku un to sīko pieskatīju bez prasīšanas;
7. Plus visi tie gadījumi, kad esmu palīdzējusi izcelt/iecelt bērnu ratiņus kādā transportlīdzeklī vai arī palaidusi rindā pa priekšu vecākus ar bērniem, uzsmaidījusi sīčiem, kuri man smaida sabiedriskās vietās, utt.

Tas vienkārši ir ļoti negodīgi, teikt, ka visas bezbērnu sievietes ir kaut kādas bērnu nīdējas tikai tāpēc, ka kādreiz kāda sieviete bez bērniem uzraksta par to, ka viņu ir izbesījuši gadījumi, kuros ir iesaistīti bērni. Runa taču ir par uzvedību (turklāt, visvairāk jau vecāku rīcību/nerīcību un nevis bērnu uzvedību), kas nepatīk, bet ne jau par to, ka riebjas bērni kā tādi. Protams, es nenoliedzu, ka ir cilvēki, kuriem patiešām riebjas bērni, taču apgalvojums, ka visām sievietēm bez bērniem bērni riebjas - nu, tas arī nav godīgi.
P.S. Un, protams, ka vēl man ļoti patīk būt tantei un es ļoti mīlu savus māsasbērnus. Man ir viens zīmējums no māsas vecākās meitas, kas nu jau gluži sadzeltējis - tas man gadiem ir bijis pie ledusskapja, kā arī tika paņemts līdzi uz ārzemēm un piesprausts pie ledskapjiem tur.