Tā pēkšņā vientulības un attālinātības sajūta, kas pārņem nakts vidū tumsā vienai guļot gultā un saņemot Ziemassvētku svinību bildes no draugiem ar ģimenēm, eglītēm, dāvanām un svētku vakariņām (jo 6h laika zonu starpība).
Nav jau pirmais gads, kad esmu tālajā zemē, bet tik vientuļi laikam vēl nebiju nekad jutusies. Sariesās asariņas.

Rīt ar 2 draudzenēm pasēdēsim svinīgi kopā, varbūt kļūs gaišāk..

Līkums izņemts un aiz muguras. Pēdējās divas naktis negulētas, ar atvērtu videozvanu draudzenei Dānijā vnk fonā. Viņa sēž dīvānā un skatās seriālus vai krāmē dzīvokli un čemodānus, kamēr es sēžu gultā, činīju prezentāciju un gatavojos. Un ik pa 20minūtēm apmainamies ar "Ko tu tur tagad dari? Ko Tu tur ēd? Parādi, kā izskatās tās bildītes [runa par Biorender]?" un tamlīdzīgi.
Noprezentēju labāk nekā pati gaidīju. Nebija ideāli, bet ko nu vairs. Varu kandidēt tagad. Saņēmu daudzus ieteikumus kā uzlabot un tālāk veidot darbu, tik jāatcerās viss un jāsataisa un jāsadara kā teica.

Tagad svētku laiks, svinīgu pasēdēšanu, paciemošanos un tā tālāk laiks.
Tik nesanāca laiks neko sagatavot dāvanās nevienam :(

Pag.svētdien bija [mans] pirmais kora koncerts. Tā arī līdz galam neiemācījos visu pilnīgi pareizi un precīzi dziedāt, bet bija labāk nekā pēdējos mēģinājumos :D un tā kopības sajūta noteikti vērtīgāka. Ierakstos arī jauki skan ^^
Ļoti priecājos par sevi, ka saņēmos, uzdrošinājos un uzprasījos pievienoties baram svešu cilvēku :) diriģente mums arī tik jauka un vienmēr priecīga un smaidīga un enerģiska, un slavē, kad skaisti nodziedam. Prieks iet uz mēģinājumiem, lai arī ceļā paiet vairāk kā stunda katrā virzienā un agri jāceļās ^_^ Ir tomēr forši atkal dziedāt, pēc tik ilga pārtraukuma, lai arī grūti brīžiem, jo gribās spiegt līdzi tam pirmajam soprānam, bet vairs nespēju.
Šajā sakarā - pirms 3nedēļām mēģināju atcerēties kā sauca un kādi bija vārdi tai vienai franču dziesmai, ko vidusskolas korī dziedājām, jo bija riktīgi forša :D Pag.nedēlā saņēmu ilustrētu vēstuli no skolas laiku draudzenes, un viņa tieši pieminēja tur to dziesmu, ko mēģināju atcerēties - uzreiz sameklēju Spotify :D

Once you realize that your happiness lies in good health, comfortable and clean environment and traveling. And an occasional pizza..

Eh, besī tas PhD pasākums te.. bet nu jāsaņemās uz pēdējo līkumu pirms finiša taisnes.
Bet es gribu tik gulēt gultā vai vazāties apkārt pa jaunām vietām. Eksperimentus un praktiskās laboratorijas lietas arī gatava darīt, bet nu sēdēt lasīt un rakstīt????????? Neiespējami, jo tik daudz citas interesantākas lietas datorā eksistē :D

Pēdējā gada laikā esmu sākusi vairāk apzināties, ka varētu būt AuDHD indivīds. Un atbraucot uz Taivānu izkāpu no saviem ierastajiem vides un cilvēku rāmjiem tik tālu, ka vairs nezinu kas esmu un ko un kāpēc daru. It kā liekas, ka esmu kļuvusi atklātāka un vairāk izrādu savu personību un intereses, bet tajā pat laikā joprojām spēlēju līdzi draugiem, jo apzinos kā sabiedrībā pieņemts uzvesties kādās situācijās, bet iekšēji nejūtos nekā par to visu.
Manam darba vadītājam liekas, ka esmu perfekcioniste un tāpēc nevaru uzrakstīt darbu, bet man liekas, ka tā ir dopamīna disregulācija un iespējams trauma no maģistrantūras ^^'

Varbūt jāsāk vairāk te atkal atgriezties un apgrozīties un rakstīt visādas pārdomas, lai neaizmirstu, kā un kam eju cauri tagad...

Par ko cilvēki runā psihoterapijās? Kā un par ko sāk to pirmo sarunu, kad pat pats nezini, kas būtu jārisina?

Vēl viens gads cauri pēc dažām stundām.
Daudz stresa, daudz ceļošanas, nedaudz vilšanos, daudz jaunu mācību un pārdomu par dzīves vērtībām, un varbūt nedaudz sevis jaunatklāšana. Gada otrā puse ievērojami jaukāka nekā sākums, nedaudz prāta sakārtošana un mentālās veselības prioritēšana.
Pēdējā brīdī vēl sanāca pārsteigt radus un draugus atbraucot uz Ziemassvētkiem nevienam neko nesakot - kā filmās :)

Jaunais gads sāksies pēc dažām stundām.
Laiks atzīt, ka nav vērts iespringt uz draudzību meklēšanu tur vairs.
Laiks sakost zobus, saņemt pašai sevi rokās un pieķerties pie lasīšanas un rakstīšanas, lai var pabeigt grādu un laisties prom.
Laiks vairāk pievērsties esošajām draudzībām un radiem tepat LV, jo sajūta, ka palaižu tik daudz garām - rakstīšu vēstules par ikdienas lietām un cerēšu kādreiz kādu saņemt pretī.

Jau šonedēļ jālido atpakaļ.

Nezinu kā izteikt to, cik ļoti man ir vientuļi un bail.

Neskatieties UV lampās bez pietiekamas aizsardzības - apdedzināt acis nav jautri X(
Labās ziņas - ja bojājums ir tikai virspusējs, tad atlabšana ir 2-3 dienu jautājums.
Bet tie acu pilieni sāp visu nākamo dienu..

Pirmo reizi atrāvos no tā Covid..
Divas dienas 38.3'C, muskuļu sāpes no jostasvietas uz leju, spēka tik vien cik saņemties uz māsīcas kāzu ceremonijas tiešo translāciju un noskatīties vēsturiskās hokeja spēles. Visu pārējo laiku tāds pus-delīrijs. Šodien sāku justies kā cilvēks, bet īsti vairs neatceros, kas notika iepriekšējās divās dienās.

Radi un draugi labu gribēdami raksta un jautā kā iet, kā simptomi un atgūšanās, kas ar macībām un laboratorijas darbiem, bet nu.. B**, tak besī ārā - tu jau tā pussamaņā un vēl jāatbild uz 50 vienādiem jautājumiem?? Un nedod dievs neatbildēsi - būs panika!

Kad citi iet gulēt apķēruši savus dzīvesbiedrus, draugus, mīkstās mantiņas vai spilvenus, bet tu pieturies pie basketbola bumbas un ir ļoti ērti.

Kontekstam - man nekad nav paticis basketbols, bet jaunās vides iespaidā ietekmējos un nopirku bumbu, lai varētu pamest sodiņus.

Kaķis pienāk pie bļodiņas un nicīgi nosaka:
– Fuj! Griķi!
Nākamajā dienā:
– Fuj! Vakardienas griķi…
Trešajā dienā:
– Vau! Griķi!

Es nebūšu kaķis. Griķi ātri pazudīs no mana trauciņa XD

Jo ilgāk es te esmu, jo vairāk sāk gribēties braukt prom. Ne atpakaļ uz LV, bet vnk kaut kur citur.
Tik daudzi cilvēki saka, ka Taivāna ir tik ideāla valsts, kur dzīvot, viss ir tik ērti un parocīgi un pieejami, bet savos 6 mēnešos šeit, es to vēl neesmu pieredzējusi. Man te viss liekas tik novazāts, nekopts, netīrs un nekārtīgs. Universitātes birokrātija un skaidrojumu un norāžu trūkums arī nepalīdz man kā arzemniekam no pilnīgi cita reģiona.
Lielā mērā tas noteikti ir finanšu jautājums, jo jau tagad sanāk tērēt vairāk nekā es saņemu, līdz ar to daudz ko es nemaz nevaru atļauties darīt un uzlabot vidē, kas arī akadēmisko darbu ietekmē lielā mērā. Nesaprotamās ekspektācijas attiecībā uz zinātnisko darbu arī nepalīdz.

Es nez ko un cik daudz tas saka, par cilvēkiem šeit, bet aizbraucot, man būs žēl pamest tikai šeit iegūtos draugus un deju nodarbību cilvēkus. Man vienalga par Universitāti un laboratorijas cilvēkiem un kursabiedriem - es nejūtos tur piederīga un piemērota.

Šobrīd ir grūtais periods.
Varbūt tikšu pāri.

When your mood doesn't go hand in hand with what other people want from you.

Konkrēti - kad tu gribi dejot lēno deju (a.k.a. 3min iemeslu kādu apskaut ^^'), bet esi west coast swing pasākumā v_v'

Kad it kā ir, bet tomēr nav Ziemassvētki.
It kā visur ir gaismiņas un eglītes un dāvanas, IG pilns ar svētku pasākumu bildēm, bet tajā pat laikā brīvdienu vietā ir semestra beigu eksāmenu un prezentāciju laiks.

Laikapstākļi vismaz relatīvi uzlabojušies - skaidras debesis, bet tāpat pavēsi; pēdējā nedēļā temperatūra svārstījās starp +10 un +20. Istabiņas AC izrādās nav sildītāja funkcijas, tāpēc nākas sildīties ar jaciņām un zeķītēm, un siltiem dzērieniem.

Par spīti tam, ka šajā galā gada beigas tiek atzīmētas un svinētas mēnesi vēlāk nekā rietumos, arī šeit ir vērojama tieksme uz Ziemassvētkiem - izrotātas eglītes, lampiņas visur, kur vien var uzkārt, nosacīti tematiskie tirdziņi, Secret Santa dažādos cilvēku burbuļos. Bet tā visa liekas tik daudz, tik samāksloti un tik prasti lēti, ka kļūst jau pretīgi. Tumsa un pelēkums, lietus un +15'C visu padara vēl depresīvāku.
Gada garākā nakts, ap namiņu apvilkts bluķis, priecīgi sapikoti visi radi, ugunskura gaismiņā ar karsta dzēriena krūzi rokās un piparkūkām pie rokas, kamēr apkārt zemi klāj sniegs - tādi ir mani skaistākie Ziemassvētki. Šogad varētu vienkārši izlaist..

Pēc nosacītas piedalīšanās LJZA gada noslēguma pasākumā, nodomāju, ka jāsāk rūpīgāk pierakstīt un fiksēt savus piedzīvojums šajā jaunajā kultūrvēsturiskajā, ģeogrāfiskajā un akadēmiskājā vidē - varbūt mani ar kādreiz uzaicinās parunāt par citādo starptautisko pieredzi, jo cik gan daudz LV studentu brauc uz Taivānu studēt, īpaši ar-Āzijas-kultūru-nesaistītas lietas :D ( Bet par visu no sākuma.. )

Kad pierimst satiksme aiz loga, tad var saklausīt klusās tuvās skaņas.
Pirms dažām naktīm AC sņākoņa atgādināja tālu smago vilcienu. Atskārtu, ka te tādu nav, un tas liekas tik dīvaini. Biju jau aizmirsusi par tādiem.
Lai arī dzīvoju tuvu Taibejas Centrālajai stacijai, te vilcienus dzirdēt nevar, metro arī pārsvarā paslēpts pazemes tuneļos.
Un tā siltā sliežu smarža arī šeit sveša.
Vēl vieni sīkumi, pēc kā ilgoties :)

Tikmēr šeit lietus sezona iepauzējusi, un Saule dienā silda līdz 26-30'C. Jau novembra vidus, bet šejienes apstākļi ar to neasociējas. Kur ir salnas un sarmas?

Pirms dažām dienām skatoties cik apbrīnojami sinhroni dejo k-pop grupas, aizdomājos par to, cik grūti sasinhronizēt 20+ dažādus kolektīvus Dziesmu un deju svētku uzvedumiem. Visu cieņu!
Tas noveda pie domām par dančiem - pirms aizbraukšanas neizmantoju iespējas, tagad nezinu cik gadus būs jāgaida līdz iespējai. Saskumu par to.

Šovakar pēkšņi domās parādījās Ventspils šosejas remontdarbi un Smārdes pagrieziens - vieta, kur daudzreiz braukts kopš bērnības jau. Viens no atskaites punktiem, lai saprastu cik ilgi vēl jābrauc :D

Nolēmu, ka jāpiefiksē visas pēkšņās domas par mājām - lai nepazūd, bet nav arī aktīvi par to jādomā. Tad redzēs cik daudz sakrāsies :)

Vai vēl kāds šajās dienās kolekcionē pastkartes/pastmarkas no ārzemēm?
Es vienmer priecājos, kad man kāds atsūtīja kādu, un priecājos arī pati sūtīt citiem :)

Pagājis jau (vai tikai?) mēnesis, kopš ierados Taipejā.