Saruna ar mammu (kamēr es spēlēju Duolino)
M: Tava izruna galīgi neizklausās pēc ķīnīešu valodas.
E: Tāpēc, ka tā ir korejiešu valoda.
M: Kāpēc tu mācies korejiešu valodu, ja tev rīt ir eksāmens ķīniešu valodā?? Man domāt, ka nav gudri, sajuks viss un tad pati skumsi, ka nenoliksi.
E: Pff! :D

Atvainojos par valodu, bet nu huļi maratons jārīko Rīgas centrā??? Tiešām nevar izvēlēties piemērotāku vietu?
Un kāpēc nevar saorganizēt satiksmi tā, lai no Lucavsalas uz Pārdaugavu nav jābrauc 2reiz šķērsojot Daugavu?
Besī ārā, un tā katru gadu!!

Es gribu kempot ar teltīm un ugunskuru un zvaigžņu skaitīšanu un tā, bet reāli nevaru iedomāties, ko aicināt kompānijā, jo draudzenes 1)nav ieinteresētas vai spējīgas šobrīd; 2) nāk komplektā ar otrām pusēm un tad es jūtos kā liekais cilvēks, jo viņi dzīvo savās robežās.

Draudzīgās kompānijas ikgadējais laivu brauciens tiks saīsināts un komfortizēts, bet vispār pārsteidzoši, ka notiks, jo gada laikā saradušies 3 jaunpienācēji, kas ir mega jauki un skaisti un burvīgi :D bet tā tāda realitātes deva pa galvu, ka dzīve un laiks iet uz priekšu - visi ir pieauguši, visiem ir ģimenes. Un es jūtos kā citā laika zonā aizķērusies un atstāta, un dažreiz liekas, ka dzīvi skatos kā filmu, kas uz mani īsti neattiecas, un es pat nezinu, vai gribu ģimeni vai tas tik tāds sabiedrības viedokļa spiediens un priekšstats, ka tā jādara, jo ja tu neesi precējies un tev nav bērnu kādā noteiktā vecumā, tad tu esi diezgan lūzeris dzīvē..

eh...jātiek vaļā pašai no saviem aizspriedumiem un pieņēmumiem, kas kā ir un kas ir pareizi -_-

Ārā ļoti smaržo pēc ceriņiem, bet manas mīļākās puķes ir leduspuķes.


Un Tavas?

Šodien satiku šī gada pirmo čuss - čučēja sūnās. Neizbiedējām, atstājām guļam.
Man patiesībā bail no čūškām, bet tik fascinējoši viņas uziet dabā, ka nespēju neiemūžināt.

Izdomāju, ka jāsāk kolekcionēt foto ar mīļākajiem lokālajiem augiem un jāprintē, lai var pēc tam pie sienas likt un ik pa laikam atcerēties, ka tādi eksistē. Šodien atcerējos par 'zvaigznīti', kas izskatās pēc zaļas sniegpārsliņas un kuru patiesībā sauc sermulīte (Hottonia palustris).

Ak, tikko gandrīz atkal uzprasījos uz pasākuma organizēšanu - it kā nepietiek jau ar to, ka mājaslapa jāsagatavo, kursos galadarbs jāuzkodē, un vēl 2 naudas pelnošie darbi, un publikācija, un jāgatavojas PhD, un jāsakārto veselība līdz tam..
F this S!
Jo mazāk ko darīt, jo labāk! -___-

Katru reizi, kad organizēju ar kolēģiem kādu āra pasākumu, izbesos par viņu viedokļu un atsaucības trūkumu, un nodomāju ka tā ir pēdējā reize, kad to daru.
Līdz nākamajai reizei, kad vai nu man atkal sagribās, vai kāds man pajautā, kad iesim pārgājienā, un tad viss sākas no jauna.

Eh, nu varbūt šī tiešām būs pēdējā reize tuvāko gadu laikā. :/

EDIT: LOL, pati neaizgāju šoreiz..

Piecēlos pirms 10iem, pus11os sapratu, ka vajadzētu izmazgāt matus, bet slinkums, un matu gali apskrutuši un izbesījuši jau kādu laiku - apvienoju risinājumus, sazvanīju frizētavu un 11os sēdos friziera krēslā.
Man patīk kā mati smaržo pēc frizētavas.

Pēc darba braucu mājās un sapratu, ka gribās ēst, bet mājās nekā ātri sagatavojama nav, un ir vēls... iekritu slēptā izmisumā un nolēmu krist zemu un gādāt burgeri.. Tuvējie hesīši izrādījās jau slēgti, tādēļ nokļuvu maķītī.. viņu ekrān-menu ir nesaprotams, bet kkā tiku līdz pasūtījumam.. gaidot ēdienu atzvanīju brālēnam, ar kuru sazvanos varbūt reizi gadā; sagaidīju ēdienu, iekāpu mašīnā, aizbraucu ar līkumu mājās, vēl kādas 5min pasēdēju mašīnā - mūsu saruna ilga 21min, kas priekš manis ir daaaaaaaaudz, jo man besī runāt pa telefonu.. pielēju koliņai jumtiņu, bet citādi vakariņas bija vilšanās - maķītis ir riebīgs.. 1os izdomāju ka jānokrāso mati.. nevaru saņemties, bet varētu iespītēties..
rīt jābrauc ciemos..

šonedēļ no rītiem ciemos piekāpj kāds kaimiņu kaķis (izskatās pēc ļoti koptas kaķenes, bet nav siksniņas) - uzlec uz virtuves palodzes, lūr pa logu iekšā un ņaud uz manējiem, bet viņiem vairs neinteresē.. es gan uzcienāju ar graudiņiem un ūdeni.. tad redzēs cik ilgi nāks ciemā..

Izdzēru pudeli vīna.
Beidzot esmu spējīga paraudāt.
Bet nav pleca, uz kā..

Rīt vēl uz Kolku gribētos tikt...

Šodien Dores purvā cienāju viesus ar šo ņamm.

Situācijas, kas man pēdējā pusgada laikā rada nemieru:
1. Oficiālu darbu rakstīšana (publikācijas, atskaites, projektu pieteikumi utt.);
2. Gulētiešana.

Un kas Tev?

1. Taizemiešu seriāli ir labi, lai spēlētu dzeršanas spēli - kā kāds ekrānā kko dzer (un viņi to dara bieži), tā es kompānijā padzeros ūdentiņu. Citādāk es vislaik par to aizmirstu.
2. Kad braucām mājās pēc vecvecāku apciemošanas, vectēvs vienmēr man noteica "Mācies, meit!" Tā nu es joprojām mācos un atrodu jaunas lietas, ko mācīties - valodas, programmēšanu, māszinības, metālapstrādi, psiholoģiju, klavieres, lietvedību..
3. Biologs meklē darbu uz pusslodzi :(

Kad K-pop klausīšanās periodā pirmo reizi dzirdēju šo dziesmu, pirmo reizi nodomāju, ka ķīniešu valoda ļoti skaisti skan.

Kad saku, ka klausos K-pop, es nedomāju BTS vai Blackpink; es domāju Stray Kids..

Sakrampējās vēderiņš. NoSpa nepalīdzēja, nācās dzert Voltaren. Sākās mega iesnas - atcerējos, ka tak alerģija no visiem tiem NSAID, tāpēc izvairos lietot viņus. Zāļu maciņā atradu pēdējo antihistamīnu - šoreiz pat nostrādāja.

Maģistrs aizstāvēts, diploms saņemts. Gāja smagi, nodzīvojos līdz 36h rakstīšanas + 5h miega režīmam un kaut kādiem vestibulārā aparāta/CNS traucējumiem, bet nu jau atkal viss ok. Nekad vairs [līdz nākamajai reizei] tā nedarīšu!
Spiediens par doktorantūru tiek izjusts gan iekšēji, gan no ārējiem avotiem. Viss atduras pret gribētās tēmas neesamību LV un finansējuma iespējamu neesamību nākotnē, īpaši ārzemēs. Sarežģīts process, bet termiņi jau atkal spiež.
Bet es.. es tik priecājos par brīvākiem vakariem, Kpop un BL seriāliem. Ak, citu cilvēku problēmas dažreiz liekas interesantākas nekā savējās..

Kad notizlojies, uzzini, ka citi tādā veidā notizlojušies vairāk, un sajūties kā advancēts cilvēks.

Kad citi strādā (vai patiesībā nestrādā) attālināti un apceļo Latviju, bet Tu katru dienu klātienē darbiņā, pa 2 mājām (jo nespēj pārvākties pa 100%) un vēl centies kko pa vidu paspēt -_-

Oktobrī iegādāju personīgo mājvietu.
Aizvakar beidzot atnāca skursteņslauķis, pateica, ka viss ok, var kurināt.
Šodien pirmo reizi iekūru savu krāsni.
Tik dīvaina apziņa. Atziņa?
Vēl daudz ko apgūt jaunajā mītnē, bet domāju, ka lēnām, pamazām un būs labi :)