Pirmā lieta, pie kā grūti pierast, protams, ir klimats - karsti un mitri. Īpaši, kad ierados un dienā bija līdz 36'C un naktīs 31'C, un tad priecājos, ka var sēdēt iekšā kondicionētā gaisā. Tagad jau ir ciešami - pa dienu līdz 30'C un pa naktīm jau vairs tikai 24'C. Pag.nakt pat gulēt bija nedaudz vēsi - uzvilku kājās zeķes. Sākusies lietus sezona laikam. Salai tuvumā pagājuši 2 taifūni, un lietus parastais arī jau piedzīvots vairākkārt. Un zemestrīci arī jau paspēju piedzīvot - stiprākās laikā biju veikalā pagrabstāvā un jutu kā šūpojas grīda kustinot līdzi arī plauktus; apmeklētāji saskatījās, pārmija dažas frāzes un turpināja iepirkties - sekoju viņu piemēram. 24h periodā pirms tam uz telefonu saņēmu paziņojumus par vairākām vājākām trīcēm tajā pat apgabalā, bet nevienu nejutu; vienas laikā meitenes kojās norādīja uz iekārtajām griestu lampām, kas bija sākušas šūpoties, bet es joprojām svārstības nejutu - tagad ik pa laikam paskatos uz tām, kad sajūtos nestabili (kas notiek diezgan bieži, īpaši pēc tās trīces, ko jutu; sajūtas atkal kā pēc maģistra darba). Šobrīd dzīvoju pagaidu kojās, jo jaunās vēl nav gatavas - baumo, ka varētu būt uz oktobra vidu. Istabiņa maza, dzīvojam tur 3-atā, katrai pa divstāvu gultai, kur viens no stāviem ir noliktava/skapis/plaukti, jo citu mēbeļu nav. Šīs kojas ir dzīvokļa veida - vairākas mazas guļamistabas, kopējā virtuve un dzīvojamā telpa, dalītās dušas. Kompānija ļoti internacionāla - vairākas jaunietes no Indonēzijas un pa vienai no Belizes, Svatini, Francijas, ASV, Māršalu salām, Pakistānas un Ukrainas. Vairākas, tāpat kā es, gaida uz jaunajām kojām. Ēst gatavošanas iespējas šajās kojās ir diezgan minimālas - ir ūdens ātrvārītājs-termoss un mikroviļņu krāsns, tā kā jāiedvesmojas no interneta par receptēm, ko iespējams tur pagatavot. Līdz šim esmu iemācījusies pagatavot omleti, "vārītus" rīsus (ne pārāk glītus gan) un "sautētus" dārzeņus. Teorētiski ir atļauti arī rīsu vārītāji un tosteri un citas elektriskās iekārtas izņemot plītis, bet pirkt šobrīd neliekas praktiski. Ar citām jaunietēm runājām par kopīgu iekārtu iegādi jaunajās kojās, bet tad redzēs, ka tur jau būs. Apkārt ir daudz 7-11 un līdzīgo, kur iegādāties ready made ēdienus un aplejamos makaronus, un ielas ēdienu variantu - gan tādi saprotami, gan tādi ne pārāk. Nevar saprast, kas sanāk lētāk - pašam kaut ko gatavot vai pirkt gatavu, jo cenas visur relatīvi augstas, īpaši produktiem, pie kā es esmu pieradusi. Visvairāk pārdzīvoju par sieru, šokolādi, kafiju un tēju, kas nav vienkārši zaļā vai melnā. Vienā bodē redzēju sen neredzēto Twinnings Apple, Cinnamon, Raisin paciņu - apmēram 6eur; piparmētru un kumelīšu tējas arī ap 3-4 euro. Toties ir latviešu saldējums līdzīgā cenā kā LV, par ko ļoti nošokējos. Jāiemācās, kā pareizi ēst kā vietējam, kas ir visi tie produkti veikalu plauktos un kā pagatavojami un ēdami un tad gan jau kļūs lētāka ēšana. Šobrīd no kojām līdz universitātei aiziet prasa aptuveni 30 minūtes - aptuveni tikpat būtu braucot ar autobusiem. Liela daļa cilvēku izvēlas pārvietoties ar divriteņiem, jo skaitās ērti - pilsētā ir daudz iznomāšanas staciju, tas ir relatīvi lēti, lielajām ielām ir vairāk vai mazāk pamanāmas un ievērotas velojoslas un lielā daļā maršrutu kaut kur nokļūt ir ātrāk nekā ar kājām vai sabiedrisko transportu. Uz mazākām ielām ir līdzīgi kā LV - daļa brauc pa ietvi, daļa pa ielu, kas diezgan palēnina kustību. Bet kopumā par satiksmi šeit organizācijai "Pilsēta cilvēkiem" būtu ļoooooooooti daudz ko teikt un protestēt. Priekšroka ir mašīnām un motorolleriem (kas pārvietojas vishaotiskāk no visiem satiksmes dalīdniekiem), tad velo un gājējiem ir pēdējā pakaļkāja, arī uz gājēju pārejām. Bet ar visu to haosu, vēl neesmu redzējusi nevienu avāriju - vai nu nav tik daudz kā runā, vai ļoti ātri likvidē sekas, vai es vienkārši nepārvietojos pa īstajaiem rajoniem. Liekas, ka visi viens otru respektē zināmā līmenī un cik paši kādam lien priekšā joslās, tik laiž arī citus, un krustojuma vidū neviens nepaliek, kas traucētu perpendikulārai plūsmai. Haotiski, bet organizēti vienlaicīgi. Tā kā man vēl nav ne darba tēmas, ne vadītāja, tad darbs laboratorijās vēl nekāds man nav, un uz universitāti jādodas tikai 2x nedēļā uz klātienes lekcijām - 2dienās un 4dienās. Kopā šajā semestrī man sanāk 7 kursi - 5 obligātie (Pētniecības ētika, Seminārs, Moon-Shan akadēmijas un industrijas forums, Audu inženierijas pielietojums medicīnā, Biomateriālu un nanomateriālu pielietojums medicīnā) un 2, ko pati nolēmu apgūt, un par ko kredītpunktus nedos (Ikdienas ķīniešu valoda, Biomedicīnas materiāli). Mācīšanas tehnika līdzīga kā pie mums LV - prezentācijas lekcijas, pašiem jāprezentē vai jāraksta ziņojumi par zinātniskajiem rakstiem, tiešsaistes jautājumi, jāpiedalās diskusijās klasē un jāuzdod jautājumi, vidussemestra un gala eksāmeni. Pagaidām liekas izpildāmi un izdarāmi, bet ir pagājušas tikai 2 studiju nedēļas; tad redzēs, kā būs, kad visi eksāmeni būs vienlaicīgi. Nedēļas nogalēs un arī darbadienu brīvajos brīžos cenšos iet ārā no mājas un pētīt apkārtni. Esmu apciemojusi vairākus Taipejas rajonus iepazīstot gan ielas, gan parkus gan apskates objektus un muzejus, nakts tirgus, pamēģinājusi vairākus vietējos ēdienus un uzkodas. It kā vēl tik daudz ko redzēt, bet jau rodas sajūta, ka viss atkārtojas un jau redzēts - esmu pieradusi pie vietas un cilvēkiem, un kārtības, un jaunumu esamībai apkārt. Ja kādam lasītājam interesē, tad var piesekot IG: dora_the_phd_wannabe