Ievietoju te, cibā, publiski tā nobeigumu ar secinājumiem.
"Nobeigums"
Šajā kursā darbā atklāju teorētisko bāzi, kas vajadzīga, lai skolotājs zinātu, kā būt motivējošam, iedvesmojošam un, tajā pat laikā, apzinātos matemātikas kā zinātnes vietu Latvijā, zinātu par darba un tālāku studiju iespējām viņa skolēniem, ja matemātika apgūta labi, izcili un teicami.
Latvijā skolotājs ir daļa no izglītības sistēmas tāpat kā citās valstīs, tāpēc cerība ko mainīt pastāv tikai tik daudz, kamēr skolotājs pats ir ar darbu un savu profesiju apmierināts, vēlas tajā palikt (pat ja piedāvātu iespēju aiziet uz citu darbu ar līdzīgu atalgojumu) un ir pats motivēts ierasties darbā vienmēr vesels un enerģisks.
Tā kā daudzi ārēji faktori (reformas izglītībā, stress laika trūkuma dēļ, mācību materiālu trūkums, dokumentācijas prasību maiņas, spiediens no vecākiem un skolas vadības par skolēnu rezultātiem, zems skolotāja profesijas prestižs Latvijas sabiedrībā, pārāk lielas klases u.c.) skolotājiem traucē justies atslābušiem darbā, tad
var secināt, ka lielai daļai skolotāju fiziski nav spēka, lai darbu nevis tikai paveiktu, bet tā laikā vēl motivētu un iedvesmotu.
Par spīti visiem šiem faktoriem, dzīvē mēdz gadīties klases ar skolēniem, kuriem ir labas sociāli emocionālās prasmes, kuri apzinās matemātikas lietderību reālajai dzīvei, kuru vecāki uzticas skolotājam kā pedagoģijas profesionālim, tāpēc es uzskatu, ka visiem skolotājiem ir jāzina, kā rīkoties, ja parādās iespēja mācīt šādu klasi.
Ja šādas klases un vecāku, un atbalstošas administrācijas nav, tad minimālais, ko skolotājs var darīt, lai motivētu skolēnus, ir rūpēties par savu labsajūtu, jo skolēni daudz labprātāk mācās no smaidīga, vesela un pozitīva skolotāja.
"Nobeigums"
Šajā kursā darbā atklāju teorētisko bāzi, kas vajadzīga, lai skolotājs zinātu, kā būt motivējošam, iedvesmojošam un, tajā pat laikā, apzinātos matemātikas kā zinātnes vietu Latvijā, zinātu par darba un tālāku studiju iespējām viņa skolēniem, ja matemātika apgūta labi, izcili un teicami.
Latvijā skolotājs ir daļa no izglītības sistēmas tāpat kā citās valstīs, tāpēc cerība ko mainīt pastāv tikai tik daudz, kamēr skolotājs pats ir ar darbu un savu profesiju apmierināts, vēlas tajā palikt (pat ja piedāvātu iespēju aiziet uz citu darbu ar līdzīgu atalgojumu) un ir pats motivēts ierasties darbā vienmēr vesels un enerģisks.
Tā kā daudzi ārēji faktori (reformas izglītībā, stress laika trūkuma dēļ, mācību materiālu trūkums, dokumentācijas prasību maiņas, spiediens no vecākiem un skolas vadības par skolēnu rezultātiem, zems skolotāja profesijas prestižs Latvijas sabiedrībā, pārāk lielas klases u.c.) skolotājiem traucē justies atslābušiem darbā, tad
var secināt, ka lielai daļai skolotāju fiziski nav spēka, lai darbu nevis tikai paveiktu, bet tā laikā vēl motivētu un iedvesmotu.
Par spīti visiem šiem faktoriem, dzīvē mēdz gadīties klases ar skolēniem, kuriem ir labas sociāli emocionālās prasmes, kuri apzinās matemātikas lietderību reālajai dzīvei, kuru vecāki uzticas skolotājam kā pedagoģijas profesionālim, tāpēc es uzskatu, ka visiem skolotājiem ir jāzina, kā rīkoties, ja parādās iespēja mācīt šādu klasi.
Ja šādas klases un vecāku, un atbalstošas administrācijas nav, tad minimālais, ko skolotājs var darīt, lai motivētu skolēnus, ir rūpēties par savu labsajūtu, jo skolēni daudz labprātāk mācās no smaidīga, vesela un pozitīva skolotāja.
Leave a comment