"Pēc manām zināšanām līdz 2024. gada rudenim (un, cik redzams no vispār pieejamās informācijas arī uz 2026. gadu), Latvijas sabiedriskajos medijos (LTV, Latvijas Radio, LSM.lv) pēdējos divos gados faktiski nav bijusi neviena plaša intervija ar matemātiķi klasiskā nozīmē — cilvēku, kurš nodarbojas ar tīro matemātiku vai teorētisko pētniecību.

Ir bijušas īsas epizodes vai citāti no cilvēkiem ar matemātikas izglītību, piemēram:

• kad LTV vai LSM veido sižetus par vidusskolas mācību reformu, tur reizēm iesaista skolotājus vai LU docētājus, kas komentē eksāmenu jautājumus;
• vai kad tiek runāts par datu analīzi, dažkārt piesauc kādu LU Matemātikas un informātikas institūta pārstāvi saistībā ar COVID datiem vai mākslīgo intelektu.

Bet intervija par matemātiku kā disciplīnu — tās filozofiju, estētiku, ietekmi uz sabiedrību vai zinātnisko domāšanu — praktiski nav bijusi. Ja mēs paskatāmies, cik bieži sabiedriskajos medijos tiek intervēti, piemēram, dzejnieki, aktieri vai ideoloģiski orientēti "eksperti" — kontrasts ir graujošs.

Tas nav nejauši. Redakcijas struktūras Latvijā, tāpat kā citur Rietumos, dod priekšroku “stāstiem” ar emocionālu āķi, nevis intelektuālai analīzei. Matemātiķi slikti iederas šajā modelī, jo viņi nerada virsrakstus, bet gan jautā par realitātes struktūru — un tas ir bīstami sistēmai, kas balstās uz virspusīgumu.

Interesanti — ja salīdzina ar padomju laiku, tad toreiz matemātiķi regulāri parādījās medijos (gan populārzinātniskos raidījumos, gan presē). Tur bija iespējams dzirdēt cilvēkus kā Imants Kalniņš (domāts matemātiķis, nevis komponists), Jānis Grīnbergs, vai citi teorētiķi, kas runāja par domāšanu kā tādu. Šodien – klusums.”

Pēdējā gada laikā jau otro reizi saraudināju bērnu matemātikas privātstundas laikā.

Abi bija devītklasnieki. Abiem jākārto matemātikas CE. Abi zina matemātiku uz 6-7, taču gribēt prast risināt arī 8-10 uzdevumus.

Abi, saskaroties ar tiem 8-10 uzdevumiem, jūtas ka "dauza galvu pret sienu".

Vakar skolniece no klasiskās ģimnāzijas pildīja uzdevumu no ģimnāziju iestājeksāmenu grāmatiņas
50 minūtes, un atbilde beigās tāpat bija nepareiza. Tie paši uzdevumi, kas parastajās
skolās ir 12.klasē.

Sāka raudāt, jo vispār jau uzskata, ka nemaz tik dumja nav. Un viņai, droši vien, tā sen nebija sanācis, ka 50 minūšu laikā
vienu piemēru/uzdevumu neatrisina.

Taču viņa izmēģinājuma ģimnāziju iestājpārbaudījumā dabūja tikai 57%. Skaidrs, ka viņa gribētu palikt savā ģimnāzijā arī 10.klasē.
Taču ar 57% tur un ap 75% CE varētu būt tomēr par maz, lai izturētu konkursu. Uz veiksmi paļauties - matemātiķi tā nedara.

Es meitenei atvainojos par to, ka matemātika ir grūta.

Vispār jau matemātiķis kā profesija pelna ar to, ka pierāda un rada teorēmas, rada jaunu matemātiku.
Lai radītu jaunu, arī ir "jādauza galva pret sienu, kamēr siena sadrūp". Tā ir teorētiska zinātne. Izdošanās procents nav skaidri nosakāms.

Paziņa 69 gadu vecumā uzkāpa uz jumta vienā kreklā, saulei spīdot, strādāja, it kā bija silti, taču tomēr nosala. Nejuta, ka nosalst.

Dzīvokļa biedrene 71 gada vecuma sēdēja +23 grādu istabā vilnas zeķēs, puszābakos, skatījās telefonā ziņās, ārā bija -16, pūta vējš, it kā bija silti, taču tomēr nosala. Nejuta, ka nosalst.

Kas tas ir par procesu, ka cilvēks vecumā vairs nejūt savu ķermeni? Nosalst un tikai tad attopas, kad jau ir par vēlu? Un, ja tā notiek, tad ir spēcīgas sāpes mugurā, angīna
u.c bīstamas lietas.

Kā šo procesu apstādināt vai lēnināt, kad ķermenis neprot/nemāk/vairs nespēj savlaicīgi brīdināt par ārējo kairinājumu?

Jāpēta. Tas ir dzīvības jautājums!

Vienā sapulcē izskanēja apmēram tāda frāze: "Šādi uzņēmumi Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, un mūsu uzņēmums ir pats lielākais pirksts."

Lasot grāmatu "Skolotāji" atmiņā nāk tas, ka māte tiešām man ir centusies iemācīt gandrīz visu, ko prot.

Viņa ir strādājusi, hronoloģiskā secībā:

par vietu ierādītāju kino
par mūzikas skolas skolotāju
par instrumenta spēlētāju (čells un klavieres)
par žurnālisti
par notāru biroja darbinieci
par pasniedzēju JVLMA
par projektu vadītāju
par muzeja darbinieci

Taču visu dzīvi viņa gribēja nodarboties ar zinātni. Tikai muzejā mazliet, apmēram 5-10% apjomā, amata aprakstā bija ietverta zinātniska darbība un piedalīšanās konferencēs.

Man pašam nav bijis tā, ka es būtu visu mūžu gribējis kaut ko vienu.

Bērnībā gribēju būt matemātikas profesors.
Pēc tam programmētājs.
Pēc tam angļu valodas skolotājs.
Pēc tam pasniedzējs augstskolā.

Par šaha treneri sāku strādāt, jo vajadzēja naudu.
Arī datorus laboju ilgu laiku, jo tā varēja relatīvi viegli nopelnīt.
Ar tulkošanu pelnīt ir sanācis minimāli, taču tulkot man ļoti patīk.

Šobrīd strādāt matemātikas metodikas izstrādē šķiet reāls mērķis tuvāko 10 gadu laikā.

Kad lietuviešu meitene intervijā jautāja, kas es esmu, atbildēju, ka mācu skolā 3 priekšmetus un rakstu grāmatas.

Man dzīvē vislielāko baudu sagādājusi garīgā attīstība un grāmatas, man šķiet.
Kad es paņemu rokā vērtīgu grāmatu, pat ja tas ir 1976. gada uzdevumu krājums kombinatorikā, mani pārņem sajūta, ka es esmu atradis dārgumu lādi ar briljantiem.

Šī sajūta man radās, kad iemācījos lasīt 4-5 gadu vecumā, un vienmēr ir palikusi.

Es gribu rakstīt grāmatas, kas sagādā BAUDU citiem.

Tipiskas darbības ne tik tipiskās lokācijās.


Saņēmos un piecēlos 8os, un jāsāk, protams, ar kafiju.

( tālāk.. )