Situācijas, kas man pēdējā pusgada laikā rada nemieru:
1. Oficiālu darbu rakstīšana (publikācijas, atskaites, projektu pieteikumi utt.);
2. Gulētiešana.

Un kas Tev?

1. Taizemiešu seriāli ir labi, lai spēlētu dzeršanas spēli - kā kāds ekrānā kko dzer (un viņi to dara bieži), tā es kompānijā padzeros ūdentiņu. Citādāk es vislaik par to aizmirstu.
2. Kad braucām mājās pēc vecvecāku apciemošanas, vectēvs vienmēr man noteica "Mācies, meit!" Tā nu es joprojām mācos un atrodu jaunas lietas, ko mācīties - valodas, programmēšanu, māszinības, metālapstrādi, psiholoģiju, klavieres, lietvedību..
3. Biologs meklē darbu uz pusslodzi :(

Kad K-pop klausīšanās periodā pirmo reizi dzirdēju šo dziesmu, pirmo reizi nodomāju, ka ķīniešu valoda ļoti skaisti skan.

Kad saku, ka klausos K-pop, es nedomāju BTS vai Blackpink; es domāju Stray Kids..

Sakrampējās vēderiņš. NoSpa nepalīdzēja, nācās dzert Voltaren. Sākās mega iesnas - atcerējos, ka tak alerģija no visiem tiem NSAID, tāpēc izvairos lietot viņus. Zāļu maciņā atradu pēdējo antihistamīnu - šoreiz pat nostrādāja.

Maģistrs aizstāvēts, diploms saņemts. Gāja smagi, nodzīvojos līdz 36h rakstīšanas + 5h miega režīmam un kaut kādiem vestibulārā aparāta/CNS traucējumiem, bet nu jau atkal viss ok. Nekad vairs [līdz nākamajai reizei] tā nedarīšu!
Spiediens par doktorantūru tiek izjusts gan iekšēji, gan no ārējiem avotiem. Viss atduras pret gribētās tēmas neesamību LV un finansējuma iespējamu neesamību nākotnē, īpaši ārzemēs. Sarežģīts process, bet termiņi jau atkal spiež.
Bet es.. es tik priecājos par brīvākiem vakariem, Kpop un BL seriāliem. Ak, citu cilvēku problēmas dažreiz liekas interesantākas nekā savējās..

Kad notizlojies, uzzini, ka citi tādā veidā notizlojušies vairāk, un sajūties kā advancēts cilvēks.

Kad citi strādā (vai patiesībā nestrādā) attālināti un apceļo Latviju, bet Tu katru dienu klātienē darbiņā, pa 2 mājām (jo nespēj pārvākties pa 100%) un vēl centies kko pa vidu paspēt -_-

Oktobrī iegādāju personīgo mājvietu.
Aizvakar beidzot atnāca skursteņslauķis, pateica, ka viss ok, var kurināt.
Šodien pirmo reizi iekūru savu krāsni.
Tik dīvaina apziņa. Atziņa?
Vēl daudz ko apgūt jaunajā mītnē, bet domāju, ka lēnām, pamazām un būs labi :)

Augustā izdomāju pieteikties stipendijai pētniecībai Japānā. Dabūju pat universitātes rektora rekomendāciju. Diemžēl pēc eksāmeniem un intervijas neko neesmu dzirdējusi no vēstniecības pārstāvjiem - tad jau laikam nebiju gana pievilcīga kandidāte.
Bet meklējot Japānas universitātes, kur veikt to savu pētījumu, uzgāju vairākas man interesantas pētniecības grupas - arī Dienvidkorejā un Ķīnā.
Un padomāju, ka var jau mēģināt tāpat bez stipendijas pieteikties uz kādu vietu.
Tikai tas, ka patīk esošā darba grupa un uzdevumi :/
Un jāpabeidz tas maģistrs beidzot!!!

Saņēmos piecelties, lai izdzertu kafiju, lai var aiziet atpakaļ normāli pagulēt. Tas saraustītais miegs jau nto nakti pēc kārtas ļoti besī un traucē pa dienu funkcionēt.. v_v

Kad jau trešo dienu ir 38.0 +/- 0.5 grādu temperaūra, bet jau sen iegādātas biļetes uz koncertu Stokholmā nākamajā dienā..

Kad liekas, ka nu jau gan pēc pusgada būs pārgājis, bet padomājot par to konkrēto cilvēku saproti, ka nop, nav gan vēl pārgājis ^^'

Kad 8os vakarā izej no darba ar domu, ka nu tik būsi laicīgi mājās, nu tik varēsi izgulēties, bet tad 2os naktī attopies šķērsojam Gaisa tiltu ar Kapļa kafijas krūzi rokās un vienu kaķi stacionārā otrā pilsētas malā..

Šogad atsāku klausīties Nightwish. Biju palaidusi garām, ka 'jaunā' soliste viņiem ir jau 6 gadus un jaunākais albums jau arī 'dažus' gadus vecs. Bet, paskatoties ierakstus no koncertiem, saprotu, ka jālūko pašai gādāt biļeti uz kādu koncertu nepārāk tālā svešzemē.

Pasākām ar draudzenēm 2dienu vakaros kaut ko kopīgi (lielākā vai mazākā skaitā) darīt - sākumā bilžu vakari par ceļojumiem, tad slidotava..
Tā nu tagad sēžu darbā, gaidu draudzeni, lai kopā brauktu uz baseinu, krāsoju kaķīšus un domāju vai vēl atceros kā peldēt? :D

Šorīt modos ar nodomu, ka jābrauc [kaut kad] uz Angolu. Piecēlos un pārbaudīju kartē, ka apmēram zinu, kur tas ir.
Neesmu dzirdējusi, ka daudz runātu, ka ceļo uz turieni.

Vai Tu, Tavi radi, draugi, paziņas un citi zvēri dodas vienkāršo cilvēku (ne TV realitātes šovu) ekspedīcijās, par kurām raksta plašākai publikai pieejamus blogus? 

1. Not understanding some other people until you find yourself in the same situation;
2. Age being an issue of mind over matter;

Satikts vēl viens, kam vienmēr būs atvēlēta daļiņa no manas sirds [pārnestā nozīmē].
Priecājos un skumstu; smejos un raudu. Lai arī cik bezcerīgi - izbaudu.

Pirms nedēļas nolikos ar vēdervīrusu. Likās, ka 2 dienās būšu pārcietusi, tad nu 3dien saņēmos līdz darbam atvilkties. Kaut ko sastrādāju, bet tāpat slikti bija - notinos atpakaļ mājās līdz nedēļas beigām.
It kā drausmīgi, bet tāds neliels atvaļinājums sanāca īsti laikā. Biju riktīgi sastresojusies par neizdarītiem un jāizdara-āmiem darbiem un maz laika, un bez maz jau tāda maza histērija backgroundā, un tad organisms tādu brutālu STOP pasaka. Un tad n dienas vnk guli un domā kā nenomirt no barības vielu trūkuma (jo ēst negribās un nespēj), nevis par tiem lohainajiem darbiem - lai tak iet ieskrieties!
Šodien atnākot uz darbu tāda skaidra galva, viss izplānojams un izdarāms liekas, nav arī vairāk tāds besis un riebums kaut ko darīt.
Tagad gaidu lielo īsto atvaļinājumu - varbūt pēc tam būs iedvesma un spēks arī maģistru beidzot uzrakstīt.

Bet universitātē šodien sajūta kā 7dienā - kolēģu nav, medstudenti arī nesēž visos iespējamos stūros pie visiem iespējamiem galdiem - it kā mācību gads būtu cauri.. Kur viņi visi ir?