Paņemu rokās (biežāk atrodu internetā) jaunu grāmatu, uz vāciņa (iekš goodreads) izlasu aptuveno aprakstu par ko ir stāsts, ja uzrunā, sāku lasīt un iegrimstu jaunā pasaulē.
Un bieži vien sanāk apjaust, ka man tā grāmata ir par pavisam citām lietām un vērtībām, un notikumiem, nekā bija rakstīts aprakstā.


Par ko TEV ir grāmata, ko pašlaik lasi?

Dienās kā šī ir žēl, ka nav mašīnas, kurā iesēsties un aizlaisties tālēs zilajās. Un vēl ir žēl, ka, pat ja būtu mašīna, nav līdzbraucēja, kas varētu atvest atpakaļ no tālēm zilajām.

Besī lasīt zinātnisko literatūru un meklēt informāciju par kkādām figņām priekš citām figņām.. Nulle motivācijas darboties tajā projektā, liekas pilnīga laika izšķiešana -_-

Atkal tuvojas brīdis, kad kļūs slikti paskatoties datorekrānā. Cik labi, ka darba pienākumos ietilpst arī praktiskākas lietas - var atpūsties no ekrāna nejūtoties kā pilnīgi nekam nederīgs darbinieks ^^'

Jaunais gads sagaidīts uz Rīgas tilta uz nekurieni. Ja klausa teicienam kā sagaidīsi, tā pavadīsi, tad rādās, ka runāšos ar draugiem līdz 4iem naktī un nakšņošu ne savās mājās :D 

Nevis apmaldījusies, bet pazaudēta.
Vai varbūt nekad neesmu bijusi meklēta, kur nu vēl atrasta un paņemta glabāšanā :/

Kad brālis apprecas, un es attopos apstulbusi atbildīga pieauguša cilvēka lomā sēžam pie centrālā galdiņa.
Bet kopumā iepatikās tā pucēšanās un gatavošanās. Kāzu pašai nebūs, bet varētu uztaisīt vnk fensī ballīti ar draugiem, noīrētās telpās ar fočēšanos, dažādām atrakcijām un dzīvo mūziku. Kā dzimšandienas ballīti, bet bez dzimšandienas.

Vakar vecmamma pārbiedēja visus tuvākos radus, tagad čučēs slimnīcā kādu laiciņu. Bet būs labi, tiks uz pekām un atkal skries barot suņus un kaķus.

6dien brālis vecākais stūrēs laulību ostā. Pirmais no dzimtas jaunākās paaudzes.. dīvaina sajūta :D it kā jau uz mani tas neattiecas, man tik.. ballītē jāpiedalās ^^'

Iegādāju dārgāko koncertbiļeti dzīvē, braukšu uz Dāņzemi skatīt un klausīt APC ^_^

Un šogad atgriezies pastnieks Miervaldis Paciņš :D

...that make you be.

Kad, gatavojoties Domā līdzi, lasi par slaveiem gejiem un uzej lapas par sērijveida slepkavām, sāc lasīt par viņu noziegumiem un mocīt savu dvēseli -_-

-pag.neg nopirku fensī šainī auskarus; domāju, kur gan tādus vilkšu, jo uz fensī vietām neeju un baigi daudz fensī drēbju arī nav.. :| bet tik skaisti un tā uzrunāja! ^^'
-3dien piereģistrējos Magnētā. Piešķīra riktīgi smuku numuru, ar tādu jau nevarēs nepiedalīties.. Nostaigāju/noskrēju distanci - sajutu baigo gandarījumu un prieku, lai arī pavadīju trasē vairāk laika nekā biju cerējusi, bet pēdējā nepaliku. Atskārtu, ka 1)pēdējo reizi orientēties biju 2010.gada Kāpā, tā kā laikam jau nav slikts rezultāts; 2)joprojām drīzāk iešu pa taisno, nevis apkārt pa taciņām, kas galīgi nav pa ceļam; 3) nav tā, ka man nepatīk skriet - man vnk nepatīk skriet bezmērķīgi un pa asfaltu vai trenažieri :D
-tikām izvēlēties tēmu nākamajai Domā līdzi kārtai. Jau vairākas nedēļas marinēju domu par Saules sistēmas tēmu, tad nu to arī piedāvāju un guvu atbalstu :D
-5dienas naktī guļot svešā mājā atcerējos un piedomāju par to čali pirms apmēram gada. Izfantazēju visu dzīvi kopā ^^' Atskārtu, ka, lai arī tas viss nav reālistiski, man neuznāca jautājumi "Priekš kam man to?" un "Kāda jēga?". Līdz aizmigšanai domāju, ko darīt šajā sakarā..
-A Perfect Circle jauns albums ^^

Reiz Positivusā mani uzrunāja viens jauns čalis, jautājot vai es kādreiz mācījos licejā un vai es viņu atceros, jo viš mani atcerējās un atpazina. Biju diezgan šokā, ka tik izskatīgs čalis mani ievērojis (jo es vnmr biju tikai kkur fonā tiem ievērojamākajiem cilvēkiem), bet viņu neatcerējos tur redzējusi. Tā nu atvainojos, ka diemžēl neatcerējos un devos tālāk, bet notikums neatstāja prātu un grauza. Pēc kāda laika gan atcerējos viņu, un atkal nošokējos kā mazais piemīlīgais blondais puika no liceja, par kuru vienmēr biju domājusi, ka tas nu gan meitenēm lauzīs sirdis, bija mainījies un nobriedis pa tiem dažiem gadiem. Bet toreiz tā arī neatradu brīdi, lai pateiktu, ka atcerējos.
Šorīt sapnī viņu redzēju.
Pati savu sirdi salauzu :D

Mājās un jau darbos un nedarbos dienās un nedienās.

Dažreiz dzīvē kļūst skumji - ne pašsajūta tā izcilākā, ne noskaņojums tas gaišākais - bet no darba un skolas īsti neaizbēgsi. Tad atliek vien uzvilkt savas komforta drēbes un doties ārā. Aukstā laikā tās ir tāds pasens paliels, silts vilnas džemperis zaļganā tonī un kopš nesenākiem laikiem viena melna vilnīga jaka. Paši par sevi tie apģērba gabali arī forši un tiek vilkti arī jaukākos un priecīgākos noskaņojumos. Bet, ja jūtos slikti, tad tās ir manas bruņas.

Restaurējot datoru un atjaunojot datu krājumus no iepriekšējiem datoriem, "atradu" sen savākto mūziku. Ak, atmiņas! :D Grūti izvēlēties, ar kuru skaņdarbu sākt..

6h līdz pēdējam dāņu eksāmenam
43,5h līdz pametu Aarhus
53h līdz būšu LV

Tik ļoti gribu mājās..

Flip the table! Fuck this shit!
Tik zaļa no skaudības! Tik nepamatotas dusmas uz viņiem visiem!
Hate this!
Es arī gribu kalnus un sniegu un pārejošo brīvības ilūziju!

Kamēr biju LV, bij ļoooti grūti pamosties no rītiem, jo bij grūti aiziet gulēt pirms 2iem naktī. Domāju, ka tas kāds mistisks jetlag nomainot 1h laika zonu.
Bet tagad braucot atkal uz DK, sapratu, ka tas laikam bij tas reversias kultūršoks, par ko brālis brīdināja, tikai izpaudās citādāk. Ne jau gaismas/tumsas periods baigi mainījās, ne apstākļi, bet tā attiesksme pret dzīvi un citiem cilvēkiem. No tā grūti atradināties.

Pirms ~2h ierados savās DK mājās. Pēc ~5,5h pirmais eksāmems DK. Mācījusies baigi neko neesmu, bet varēšot visu izmantot.
Bet bail iet gulēt - ka nenoguļu..

I'll be disappointed if the Resistance wins.
Because it has to be about the balance.

Attapos, ka ar vienu kāju esmu vēl vienā konvencionālā rāmīti. Jau sen sajūta, ka tas nav priekš manis un tur nepiederu, bet izkāpt ārā pavisam arī bail.
Un tā parasti - ne šur, ne tur, pa vidu kaut kur..

Kāpēc cilvēki, spriežot par nākotnes pārtikas iztrūkumu pieaugošās populācijas pieprasījuma dēļ, plāno kā optimizēt lauksaimniecības metodiku un zemes izmantošanu, bet ne par to kā ierobežot cilvēku skaitu?
Kāpēc cilvēki ir tik egoistiski? Ka tik ražot vairāk un turēt pie aparātiem ilgāk.
Nav jau tā, ka cilvēkam kā sugai draud izmiršana tuvākajā laikā.. :/
Tehnoloģijas un uzlabojumi un [dažas] inovācijas ir laba lieta, bet tak jāsaprot, ka arī atjaunojamie resursi ir ierobežoti!
Masas nezūdamības likums - lietas nerodas no nekā - ja gribi radīt dzīvību vai kādu pabarot, tad kaut kas ir jāiznīcina un jau laicīgi un jēdzīgi, lai ātrāk tiek vielu aprites ciklā.
Neesmu ne destruktīvs, ne suicidāls cilvēks [varbūt nedaudz depresīvs], bet šī pasaules iekārta un cilvēku neaizdomāšanās par tādām lietām ļoti skumdina :(

3 nedēļas, un lekcijas šeit cauri.
3 nedēļas un 3 dienas, un būšu mājās (lai aizietu uz dažām lekcijām LU).
Vēl 3 prezentācijas, šūnu krāsošana un bildēšana, 2 projektu atskaites.
Neironi sanāca! pēc krāsošanas un bildēšanas redzēs vai aug arī šķiedru virzienā.
Augi.. augi izdarīja "interesantas" lietas -_- šajā projektā es esmu ļoti skeptiska un neredzu tajos rezultātos tādu nozīmi kā pārējie, bet lai jau - gan jau background zināšanu trūkums pie vainas..

Sāku apjukt ar to izglītību šeit - vairs nesaprotu, ko te uztver nopietni un ko nē, kas ir svarīgi un kas nav. Zūd saprašana par kārtību, organizētību un standartiem. Kam augstākas prasības - man vai dāņiem?


I can whisper, I can yell
But I know
I'm just talking to myself
/Linkin Park/

Pirms aizdevos apbraukāt Jitlandi, sāka likties, ka pietrūkst Latvijas māju un tur atstāto cilvēku un lietu, un ka gribu atpakaļ.
Bet izbrauciena noslēgumā sapratu, ka man vnk nedaudz jau apnīk Aarhus un sāku nogurt no dzīvošanas ar citiem [svešiem] cilvēkiem un naudas trūkuma un konstantās runāšanas angliski. Jūtos šeit ierobežota.
Pat ja mani paņemtu uz PhD vietu šeit un es varētu atļauties dzīvot viena, nez vai gribētu te dzīvot vēl 4-5 gadus :/
Bet sākumā jāpabeidz maģistrs..

Biotopu sezona iet uz beigām un cilvēki plāno noslēguma semināru.
Laikam vakar atcerējos par biotopu mācību laika ieķeršanos. Pagājušonakt redzēju viņu sapnī. Šodien atcerējos viņa vārdu :D
Redz - ar laiku un jauniem apstākļiem viss pāriet.

[Vismaz līdz brīdim, kad atceries un atkal sāc domāt "kā būtu, ja būtu.." ietvaros, lai arī cik bezcerīgi tas nebūtu.
Bet šobrīd jebkas ir labāks par elpošanas sistēmas specifiku nirstošajos zīdītājos -_-]