Vakar atkal sanāca sleep deprivation. Uz pirmo konferences dienu aizgāju pēc 2h saraustīta miega un pēc tam, protams, gulēt aizgāju atkal tik 4os naktī un tas bija tik nepatīkami. Tādās reizēs uznāk sajūta, ka visa vibrēju vai trīcu, bet kad paskatos uz rokām, tad nekas netrīc fiziski. Bet tā sajūta ir tik pretīga un bailīga.
Kā veļasmašīna - griežas, griežas, un tad centrifūga - lenām ieskrienas, tad uz max apgriezieniem kādu minūti vai divas un tad lēnām norimst. Un tad visu dienu vajag lai atgulētu un atgūtos.

Atkal gribu padoties un pamest to PhD un pārcelties kaut kur citur strādāt rutīnas darbu ar 0 intelekta ieguldījumu, sakarīgu darba-dzīves līdzsvaru un labu algu un atvaļinājuma laiku.
Vai pārcelties un nestrādāt, tikai ceļot un baudīt dabu un pilsētas, un cilvēkus, un, lai kāds par to visu maksā.
Sen neko neesmu pierakstījusi darbam klāt, bet zinu, ka tik daudz vajag izdarīt vēl. Negribu lasīt tās publikācijas. 0 motivācijas kko pabeigt, bet zinu, ka vajag saņemties, un nav jau tik daudz palicis, un, ja saņemšos, tad jūlija beigās būšu brīva no šī visa. Bet kā lai saņemas, ja viss, ko es gribu darīt, ir gulēt un skatīties seriālus, un apceļot Taizemi?

1dien deguna starpsienas un polipu operācija zem pilnās anestēzijas, un tad nedēļu jāizlaiž fiziskās aktivitātes un 4 nedēļas nevajag lidot. Bet es ceru, ka tas ilgtermiņā palīdzēs ar degunu un galvu.