Sviesta Ciba |

Martins (

mat) rakstīja,
@ 2012-11-18 04:39:00

Vakara atziņa - ja neesi pietiekami liels egoists, tad mērķtiecība klibos.
Jo mērķtiecības būtu ir egoisms. Tu ej un sasniedz savus mērķus.
Bet ja neesi egoist, vai tad var būt baigā mērķtiecība? Jo tev jau nerūp vai tev ir viens sasniegts mērķis vairāk vai mazāk.

(Ierakstīt jaunu komentāru)

	sw 2012-11-18 07:32 (saite)
	Mhm. Ja neesi egoists, sāc pārāk klausīties citos, un reti ir tie gadījumi, kad citi nevelk sedziņu uz savu pusi un prom no taviem mērķiem. Visi ir tikai cilvēki. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	mat 2012-11-18 11:56 (saite)
	Jā, bet vēl sliktāk ir tad, kad viņi neapjauš, ka tā mērķa realizācija dod labumu kopumā, tai skaitā arī viņiem. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Intereses

tajnosti
2012-11-18 09:34 (saite)

Var būt intereses, kuru vārdā tek sasniegti mērķi. Kaut kas, kā vārdā cilvēks dzīvo, kaut kas liels katram personīgi. Un tas tā īpaši neiet kopā ar egoismu, kas, protams, pastāv kopumā. Varbūt šādi gadījumi nav bieži, tomēr iespējami. Mērķis ar savu radošu darbību atdot citiem nevis paņemt no apkārtējiem. Mērķis, kad ir iziets cauri kādam smagam posmam, palīdzēt kādam. Mērķis vienkārši personīgajā dzīvē uzturēt intereses, vai nu tā būtu literatūra, glezniecība, fotogrāfija vai sports, ceļošana, makšķerēšana. Tas tiek īstenots, neakcentējot egoismu, jo tā būtībā ir iekšēja vajadzība, neskatoties uz to, ka darba daudz, laika maz, paziņas aicina iedzert u.tt.
Tad jādomā, kā formulējam egoismu. Kurā brīdī eksistence (piedzimuši dzīvojam, aizņemam kvadrātmetrus, patērējam produktus) būtu dēvējama par egoismu? Kad, mazāk ņemot vērā apstākļus, daram pa savam? Varbūt. Mans kritērijs laikam ir mēģināt nenodarīt pāri, ar vārdiem, attieksmi. Tas bieži vien neizdodas, gluži nevilšus sanāk ievainot, atkarībā no garastāvokļa svārstībām gadās, saistībā ar apstākļiem tā notiek. Tomēr tas, ka to formulēju un mēģinu neizpausties pārlieku egoistiski arī ir mērķis. Spēt atvainoties ir mērķis. Paskaidrot nepieciešamību un nodoties savām interesēm, neaizskarot, tomēr nepazaudējoties, ir mērķis. Tādējādi, ne visi mērķi ir egoistiski, kaut egoisms ir eksistenciāls.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

mat
2012-11-18 11:54 (saite)

Protams, ka eksistē mērķi, kuru būtība nav egoisms. Bet šo mērķu sasniegšana nav tik daudz atkarīga no tevis, kā citiem. Vai tu vari realizēt mērķi atdot citiem, ja tu neredzi konkrētu, kas to vēlas saņemt no tevis? Skaidrs, ka neegoistiskie mērķi ir bieži vien ir baigi foršie, bet to jau nav jāsaprot tev. To ir jāsaprot kādam citam, ja šis kāds cits neeksistē, tad jautājums - vai patiešām eksistē šis neegoistiskais mērķis?
Un personīgās dzīves intereses tomēr, manuprāt, ir egoisms. Ja tev ir labi nelasot, tad kāpēc lasīt? Ja tev ir labi nesportojot, tad kāpēc sportot? Bet, ja tev nav labi, tad skaidrs, ka tu apmierini savu personīgo ego labsajūtu.

Egoisms, manuprāt, ir doma par sevi. Sevis likšana pirms pārējās sabiedrības.

P.s. Ieraksta galvenā doma ir par to, ja centrā izvirzi neegoistiskos mērķus, tad kaut ko sasniegt būs ļoti grūti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Navigate: