Intereses
Var būt intereses, kuru vārdā tek sasniegti mērķi. Kaut kas, kā vārdā cilvēks dzīvo, kaut kas liels katram personīgi. Un tas tā īpaši neiet kopā ar egoismu, kas, protams, pastāv kopumā. Varbūt šādi gadījumi nav bieži, tomēr iespējami. Mērķis ar savu radošu darbību atdot citiem nevis paņemt no apkārtējiem. Mērķis, kad ir iziets cauri kādam smagam posmam, palīdzēt kādam. Mērķis vienkārši personīgajā dzīvē uzturēt intereses, vai nu tā būtu literatūra, glezniecība, fotogrāfija vai sports, ceļošana, makšķerēšana. Tas tiek īstenots, neakcentējot egoismu, jo tā būtībā ir iekšēja vajadzība, neskatoties uz to, ka darba daudz, laika maz, paziņas aicina iedzert u.tt.
Tad jādomā, kā formulējam egoismu. Kurā brīdī eksistence (piedzimuši dzīvojam, aizņemam kvadrātmetrus, patērējam produktus) būtu dēvējama par egoismu? Kad, mazāk ņemot vērā apstākļus, daram pa savam? Varbūt. Mans kritērijs laikam ir mēģināt nenodarīt pāri, ar vārdiem, attieksmi. Tas bieži vien neizdodas, gluži nevilšus sanāk ievainot, atkarībā no garastāvokļa svārstībām gadās, saistībā ar apstākļiem tā notiek. Tomēr tas, ka to formulēju un mēģinu neizpausties pārlieku egoistiski arī ir mērķis. Spēt atvainoties ir mērķis. Paskaidrot nepieciešamību un nodoties savām interesēm, neaizskarot, tomēr nepazaudējoties, ir mērķis. Tādējādi, ne visi mērķi ir egoistiski, kaut egoisms ir eksistenciāls.