Metodes un rezultāti
Es laikam jau piederu pie tiem cilvēkiem, kas svarīgi ir rezultāti, nevis metodes ar kādām tie ir panākti. Kas tad paliek? Vai paliek metodes vai rezultāti?

Bet skatoties uz to, kas notiek Latvijā, arvien mazāk ir pārliecība, ka rezultāti vispār būtu svarīgi. Rodas sajūta, ka rezultāti pie mums ir otrajā plānā. Nevienam pārāk neinteresē vai rezultāti varētu būt labāki, ko darīt, lai tie būtu bijuši labāki, kādas ir kļūdas.

Tā vietā centrālo lomu sāk ieņemt metodes - redz, vai ar visiem tas tika izdiskutēts, vai kāds ar to nav pārāk neapmierināts, vai kāds pēkšņi no tā negūst kādu labumu. Vai viss tiek ievērots un netiek pārkāptas kādas no daudzajām tiesībām. Un ja nu kādam liekas, ka viņa viedoklis nav pietiekami apzināts vai ņemts vērā, tad nu tiek celta brēka un viss ir jāsāk no jauna. Cik tad ir tie, kurus satrauc kādas tad beigās būs rezultāts un kad tad tas rezultāts vispār varētu parādīties?

Laikam jau tā ir kārtējā klasika - procesa laikā nedomāt par rezultātu, bet vēlāk gausties, ka rezultāts nav pietiekami labs.