atsaucoties uz dzeina postu ,
radītu mūsu kārtējās kolektīvās emigrācijas laikā, precīzāk, tam
sekojošo diskusiju: es, lūk, absolūti nevaru saprast, kā es bērnībā
varēju ieēst, piemēram, sausus ceptus kartupeļus bez nekā. es tagad to
nevaru izdarīt. ir jau visādi vainas mīkstināšanas paņēmieni: piecept
klāt sīpolus vai arī paņemt un no karčāgiem uztaisīt pjurē ar saceptiem
speķa gabaliņiem (interesanti, cilvēki, kuri neatrodas postpadomju
areālā, vispār aptver, kas tas ir - skolas kartupeļu pjurē?!). kā var
ēst kartupeļus ar maizi - man, Ļeņingradas blokādi nepiedzīvojušam
cilvēkam, tas iziet no apziņas robežām. nē, bez trešdaļpaciņas
majonēzes šis triks neiet cauri.
to pašu es varu pateikt arī par makaroniem. gan tiem, kas pa 0,39Ls,
gan par pornogrāfiju pa 19 santīmiem. atkal, protams, jautājums - kurš
postpadomju telpā bez mums vispār rij šo barību? man ir frends, beļģis,
kurš savā valstī tā vietā nopērk normālus spageti, kur klāt ir
pievienotas arī pāris paciņas ar mērci, un dzīvo laimīgs. tie spageti,
ja salīdzina algas-ienākumus mūsu valstīs, maksā tikpat, cik pie mums
tās grjobanās pseidoitāļu spirāles.