atsaucoties uz dzeina postu , radītu mūsu kārtējās kolektīvās emigrācijas laikā, precīzāk, tam sekojošo diskusiju: es, lūk, absolūti nevaru saprast, kā es bērnībā varēju ieēst, piemēram, sausus ceptus kartupeļus bez nekā. es tagad to nevaru izdarīt. ir jau visādi vainas mīkstināšanas paņēmieni: piecept klāt sīpolus vai arī paņemt un no karčāgiem uztaisīt pjurē ar saceptiem speķa gabaliņiem (interesanti, cilvēki, kuri neatrodas postpadomju areālā, vispār aptver, kas tas ir - skolas kartupeļu pjurē?!). kā var ēst kartupeļus ar maizi - man, Ļeņingradas blokādi nepiedzīvojušam cilvēkam, tas iziet no apziņas robežām. nē, bez trešdaļpaciņas majonēzes šis triks neiet cauri.

to pašu es varu pateikt arī par makaroniem. gan tiem, kas pa 0,39Ls, gan par pornogrāfiju pa 19 santīmiem. atkal, protams, jautājums - kurš postpadomju telpā bez mums vispār rij šo barību? man ir frends, beļģis, kurš savā valstī tā vietā nopērk normālus spageti, kur klāt ir pievienotas arī pāris paciņas ar mērci, un dzīvo laimīgs. tie spageti, ja salīdzina algas-ienākumus mūsu valstīs, maksā tikpat, cik pie mums tās grjobanās pseidoitāļu spirāles.