runājot par po pretestību valsts jēdzienam
atcerējos šajā sakarā vienu forbes laba žurnālista blogu (vairs neatceros uzvārdu, vācu izcelsmes man liekas), kurā viņš runāja par varas izkliedētību, kā vienu no lielākajām problēmām amerikas demokrātijas sistēmā pat ar visu tās diezgan izteikto federalizāciju (par ideālu pieņemot varas darbību viduslaiku venēcijā)

ir diezgan viegli saprast, ko viņš ar to domā:
pirmkārt, varai piemīt bezmaz fizioloģisks centrbēdzes spēks, kaut kādā vašingtonā senāts ar prezidentu pieņem valstiskus lēmumus, un tie, kā viļņi no ezerā iemesta akmens, iet caur klusajiem telefoniem uz malām, šajā nevieglajā ceļā korumpējoties (tobiš, bojājoties) gan interpretācijas, gan lokālās problemātikas, gan egoisma rezultātā, kamēr atduras pret kaut kādu jau pavisam nocietinātu komūnu, kur tie izzūd pavisam
nu, tipa, cilvēks no valsts kaut kādas žopas ievēl savu delegātu, lai pārstāvētu savas intereses, lūk, šīs viņa intereses beidzas kaut kur minesotas vidū, un tas vēl labākajā gadījumā - līdz viņam pašam tās nekādi neaizkļūst

no savas puses gribu piebilst, ka varas deleģēšanas ķēdītes praksē ir tikpat apšaubāmas - nu, teiksim, valstī eksistē kaut kādas problēmas, kurām nepieciešams adressings, dažreiz ne tik daudz reālas nepieciešamības rezultātā, kā tīra populisma (money vs happiness, es nebūt nesaku, ka tas ir slikti, bet dažreiz nepopulāru vadītāju eksistence pārveidojas par annojējošu tradīciju); tobiš, pastāv piarščiks, kas šīs elektorāta problēmas redz, un saka ikvienam politiķim, kuru ievēl, ko viņam teikt un darīt tālāk. tas ir, jūs saprotat, pojebeņ, kādu politiķi jūs ievēlējāt, piarščiks viņam pateiks vienu un to pašu. vispār pojebeņ, par ko jūs vēlējāt. ņemot vērā, ka piarščikam, lai nopelnītu naudu, pirmkārt, ir jāpanāk, lai šo politiķi ievēl, un tikai pēc tam sākas reālās problēmas (termiņa otrajā pusē, kad jau tupa gribas iedzert un ne par ko nedomāt). vārdsakot, sistēma praksē nebūt neizskatās tik efektīva, kādai tai vajadzētu būt.

manā anarchoskatījumā jau sen ir izveidojies priekštats par to, kādai ir jābūt pasaulei, un forbsa žurnālista pārspriedumi tikai pastiprina manu pārliecību - nekādas vienas lielās centralizētās pasaules nebūs, tieši otrādāk - būs sabiedrība, kas sastāvēs no mazām šūniņām, kas bāzēsies uz savstarpējo interešu, nevis nacionālās bāzes, pie tam šūniņām jau pamatā ir jāizskauž savs eksepšenālisms, nu kas tā ir par hujņu, mani tautieši ir mani brāļi un māsas, kristieši viens otram ir brāļi un māsas, pārējie visi svešinieki. planēta kļuva daudz, daudz mazāka, kopš izdomāja lidmašīnas. man visi cilvēki ir brāļi un māsas. var notik, protams, visāda figņa, tāpēc, ka mūs ražo gēnu baseins un situācijas, nevis konveijers.