runājot par šabloniem - man nesen arī drusku parāva vienu no tiem, proti, par neatkarīgo ārzemju presi

mēs visi esam kursā, ka karš mūsdienās galvenokārt notiek jūtrubā un fotošopā. propagandu mēs saprotam, un, ne tas, ka attaisnojam, bet vārdsākot - slikti meli dažreiz ir labāki par noklusētu patiesību, utt. teiksim, propaganda no ukrainas puses pastāv, bet ir internāla, jo viņiem ir jāuztur savu piekritēju un iedzīvotāju morālais gars - acīmredzot, šur tur tiek piepušķotas grandiozās uzvaras kaujās, utt, lai arī jāsaka, ukraiņi diezin vai bija gatavi karot mediju telpā, un viņu līderi arī realitāti ne vienmēr ir spējīgi izklāstīt trīs teikumos, kur nu vēl veikt filigrānas falsifikācijas. tā jums nav russia today ar margaritu simoņanu un sešarpus miljoniem auditorijas vai fantomasētais frīstaileris kiseļovs. jūs nepadomājiet, es ļoti labprāt lasu un skatos atklāto derdzīgo propagandu no abām pusēm. viela pārdomām.

tāpēc, kad par notikumiem mums sāk stāstīt britu brīvdomātājavīzes "the guardian" kara žurnālists džons pildžers, tu viņu iedomājies kā emanuēlu laskeru, kas baltās zeķēs no helikoptera ar lietussargu un čemodāniņu nolaižas uz zemes, lai bezkaislīgi un objektīvi aprakstītu visu, kā ir. patiesībai jāiznāk gaismā! lūk, ja cilvēks raksta visai plašajai lielbritānijas un ne tikai auditorijai par to, ka odesā ukraiņi nav laiduši no degošās konservatorijas ārā krievus...pēc tam iepazīsties ar pirmo pie rokas esošo medijanalītisko lapu. bļag!

nē, nu smieklīgi. nekāda faktu krosčekinga, nekādu alternatīvu viedokļu (kuru tikpat dahuja ir gan tviterī, gan fb). tas ir, es pateikšu, kā tas izskatās - cilvēks izlasīja, kas uz žoga ir rakstīts, un aizgāja sacerēt savu Lielo Ģeopolitisko Materiālu. lieki teikt, ka džonu pildžeru nesamulsināja pat fakts, ka pirmavota akaunts ir uztaisīts 5 minūtes pirms pirmās ziņas; redziet, kā mūs (nu vismaz veterānus) ir disciplinējis lj, mūs uzreiz interesē, kad ir izveidots žurnāls, cik ieraksti, cik komenti, kādās komūnās pasažieris sastāv, un no kurienes vispār malka. mēs zinām informācijas maršrutus, un ļoti labprāt ar tiem iepazītos arī fb un tviterī - pa kādiem ceļiem iet reposti un retvīti, kurš Populārais Blogeris trigerē infas lielās plūsmas. a te sanāk, ka guardian ir nevis ideoloģiskie cīnītāji, bet gan totāli dolbajobi profesionālā izteiksmē, un nevajag domāt, ka pīteras rotācijas mašīnu šakāļu štābā sēž ģeniāli mediju doktori hausi, jo tie vismaz būtu kādu savu radinieku nofočējuši, nevis ielikuši fotku, kur, kā zināms, uz trīstūkstoš miermīlīgajiem vienmēr atradīsies kāds, kas to iepiļīs tinaijā.

un kā tagad attiekties pret the guardian pārdomām par dzīvi un pārējo? sāki ar feiku, tālāk var nelasīt?!