es tomēr padomāju, ka 2016.gada amerikāņu prezidentiālajās vēlēšanās, kad sparingos demokrāte hilarija klintone (billija bītvaifers) pret republikāni džebu bušu (džordžija bratāns), visus drusku tošņīs

visumā usa divpartiju sistēmai pienākusi žopa, jo demogrāfija vairs nedala valsti proporcionālās daļās
un republikāņu sludinātāji ar savām runām latīņu geto par to, ka būtu pavisam brīnišķīgi viņiem visiem nolikt zaļās kartes, atdot iekrāto velfēru kādai no balto upper middleclass ģimenēm ar trīs bērniem baseinā uz jumta un pēc tam atgriezties mājās asunsjonā, pirms tam pašaizliedzīgi nobalsojot par džebu - yeah, beib
amrikāņu televīzija drošvien ir svētās šausmās, jo nebūs nekāda štatu skaitīšana un 52%-gas uzvaras pēdējās sekundēs, demokrātiski-konservatīvi-buržuāziskā hilarija taisās no galda norīt arī iepelējušos marinētos spilvas gurķus un sveces no tortes

biedri gaudo - mič, atgriezies!
bet mičs jau ir pavecs, dzīves nogurdināts onka
vienīgais sakarīgais republikānis (nu, tas uz pārējo mentālās rehibilitācijas centru klientu fona), kuru partija spēja uzproducēt 15 gadu laikā stāv pie drupām

vēl pēc desmit gadiem demokrāti partijas LXXII-jā kongresā "bendžamina franklina lēmumus - dzīvē!" sāks dot naudu raķetēm, betona sienas celtniecībai teksasā, unificētajām lūgšanām skolās esperanto valodā, pirms tam visiem uzvelkot prezervatīvus, lai beidzot nāktu klajā ar aizliegumu tvert kinoekrānā skārletu johansoni pie pakaļas, un tas būs tikai sākums