lūk, pēc ukrainas notikumiem beidzot var paskatīties arī uz latviju no malas

var saprast, teiksim, labējo spēku zināmo popularitāti (a ja viņi vēl uzvilks uzvalkus ar kaklasaitēm kā mūsu raivis dzintars, iegūs vēl pāris preocentus reitingā) - viņi nevienam normālam ncilvēkam nav simpātiski, toties ir skaidri zināms un saprotams, ko viņi grib. tad ir reģionu partija, kuras vēlmes izklausās drusku absurdas un antikonstitucionālas pat janukoviča konstitūcijā. un visbeidzot ir vesels bars ar postprivatizācijas cilvēkiem, kas Ar Kaut Ko var Par Kaut Ko Vienoties (tobiš, ar biznesa cilvēkiem par biznesu) - šī cilvēku grupa ir vispār bez konkrētiem idejiskiem uzstādījumiem, kaut kādas naudas plūsmas kaut kur virzīt, etc

nav grūti saskatīt tāda kļičko vietā, teiksim, raimondu paulu, bet timošenko vietā - teiksim, sudrabu vai ēlerti (un nē, man pret partiju vienotība nav ne minimālāko simpātiju vai līdzjūtības, tā būtu precīzāk jāsaka)

beigās ukraina saņems to pašu "nacionālpolitiku", kas ir pie mums, tupu un neproduktīvu dvižuhu, kas ir totāli jaiznīdē no zemes virsmas pie pirmās iespējas.

lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet man liekas, ka gan šeit, gan tur ir nepieciešama īsteni Demokrātiska partija, kas sludinātu demokrātijas idejas, paskaidrotu un ļautu apzināties cilvēkiem viņu individuālās politiskās varas iespējas un vispār diezgan daudz ko paskaidrotu. un man ir pilnībā skaidrs, ka šādai partijai ir jāpilda nevis funkcija "sadosimies visi rokās" (lai pie pirmās nekomfortablās situācijas spēlētu pēdējais_pāris_šķiras un gaudojot mestos kājās labajam spārnam), bet gan totāli jākonfrontē viss esošais politiskais pūls. mums nav vairs demokrātu - es ne timošenko, ne vienotību par tādiem neuzskatu, un uz latvijas ceļa laikiem dročīt arī netaisos.