Chloroform Sauna (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} martcore) rakstīja,@ 2012-05-15 06:49:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
maruta iebrauc grāvī
— Paskat, paskat, Bērziņa jaunkundzei šodien sarkanīgi mati, bet vakar vēl bija koši dzelteni! — Janka piebikstīja Guntim. Puikas kļuva uzmanīgi. Vovka iesmējās.
Un te nu beidzot jūs redzat pašu pulkvedi pilnā formā. Tieši tāds viņš ir ari dzīvē. Pulkvedis pašlaik saka Vovkam: — Mēs laikam jau esam pazīstami
Vēl viens vēsturisks moments. Atamans Aļka paziņo, ka viņš vairs nebūšot atamans. Bet, kas viņš turpmāk būs, tas tagad jānoskaidro.
Jūrnieka krekls un josta ar sprādzi ir tikai vienam zēnam visā pagalmā — Maigonim, jo viņš būs jūrnieks un tikai jūrnieks.
Vanagu Mārīte: — Pie mums sievietēm ir tādas pašas tiesības ka vīriešiem. Pamēģiniet tikai neņemt mūs līdz pārgājienā!
Un Janka sāka raudāt. Jā, viņš nemaz nekaunējās, lai gan viņam jau desmit gadu un viņš mācījās trešajā klasē.
Tēvam kļuva puikas žēl.
— Nu nekauc, nekauc! Izbrauksim svētdien paši kaut kur ar «Moskviču».
— Es negribu izbraukt ar «Moskviču»! Man garlaicīgi ar jums. Es gribu pie puikām! Viņi dosies meklēt apslēptu mantu. Bet jūs — ar «Moskviču»!
«Traģiska» aina Jankas dzīvokli. Saka gan, ka asaras virieša cilvēkam godu nedarot, bet Janka jau sen ir pārliecinājies, ka tas ir visdrošākais līdzeklis, lai mīkstinātu vecāku sirdis.
Janka jutās tik briesmīgi apvainots, ka viņam gribējās pat nomirt. Aizmigt un vairs neatmosties. Tad gan mamma redzētu, ko viņa izdarījusi — pati savu dēlu kapā iedzinusi. Tad gan viņa raudātu, bet būtu jau par vēlu.
Nelaimīgs tas cilvēks, kas nokļuvis šo divu «medicīnisko māsu» rokās. Vārdos viņas gan tēlo līdzjūtību, bet paskatieties uz viņu sejām!
Ja Teda fantāzija varētu pieņemt redzamu veidu, tad tā kūpētu no viņa pakauša kā zili dūmi. Kas gan viss tanī pārgājienā nebija noticis! Pat vilki krūmos spidinājuši savas zaļās acis, bet pēc tam nobijušies no Teda un aizbēguši.
«46. nama bērnu brigādes noteikumi.
Visiem brigādes locekļiem uz visstingrāko jāievēro sekojošais:
1.Mācīties tikai uz «labi» un «teicami». Izņēmumu gadījumos var būt ari trijnieki. Bet, ja kāds dabū divnieku, tad tas tūliņ jāizlabo. Ja to nedara, tad vainīgais nedrīkst uz laiku piedalīties brigādes nodarbībās.
2.Ievērot sekojošus noteikumus:
a) nebļaustīties un netrokšņot pagalmos un kāpnēs, kad citi guļ;
b) nemest zeme papīrus, sauleņu sēklas un citus atkritumus, lai Siliņtantei nav tik daudz jāslauka;
c) bez vajadzības neaiztikt un nekaitināt mazos;
d) vispār uzvesties kulturāli.
3.Stingri aizliegts spēlēt uz naudu.
4.Aizliegts kauties. Bet, ja kāds uzbrūk, tad vajag aizstāvēties.
5.Nedrīkst nepieklājīgi izrunāties un spļaudīties.
Bez tam visiem brigādes locekļiem bez ierunām jāizpilda sekojošie
sevišķie uzdevumi:
1.Palīdzēt veciem cilvēkiem un sievietēm:
a) no pagraba uznest plītsmalku;
b) izdarīt dažādus citādus pakalpojumus (aiziet uz veikalu u. c.).
2.Palīdzēt Siliņtantei notīrīt ielu un pagalmus. Vasarā aplaistīt ielu. Ziemā aizvest sniegu no ielas uz sētu.
3.Spēlēt futbolu tikai tad, kad sētā nav izžauta veļa. Par noteikumu neievērošanu vainīgos sodīs:
a) par nepieklājīgu izrunāšanos un spļaušanu jānoskaita šie noteikumi visu priekšā no galvas;
b) par citiem nodarījumiem brigādes sapulce lemj katrā gadījumā atsevišķi.»
Zem noteikumiem ar sarkanu tinti bija parakstījušies visi brigādes locekļi. Mazais Vovka paraksta vietā bija uzzīmējis lidmašīnu, jo rakstīt viņš vēl neprata.
Man šķiet, neviena meitene negribētu atrasties Laras vietā. Tāpēc, ka špikošana pati par sevi ir nepatīkama lieta, bet Maigonis tiesneša lomā vēl nepatīkamāks.
Aļka: — Ko jūs tur ārdāties pa to sniegu? Pēteris: — Tu domā, mēs ar pliku roku Ņemami? Mums, saproti, būs pašiem savs hokejlaukums!
Ļoti vēsturisks moments. Krīt pēdējais šķērslis starp abām kaimiņu tautām. Sāksies jauna ēra — mūžīgā draudziba.
MOAR
Te nu jūs jēdzat Hāzenlūsa villu visa tās krāšņumā.
[Janku aizdzina gulēt, bet viņš vēl ilgi nevarēja rimties. Naktī zēnu mocīja ļauni murgi: Leontīne bija saguldījusi visas savas lelles pludmalē, un Jankam tās bija jāauklē, kamēr Maigonis, Aļka un citi zēni stāvēja apkārt un smējās par viņu.]
[— Asā Acs lai stāv sardzē! — pavēlēja Lašu Nāve. — Pirmais lasis Viltīgais Zutis, pēc tam Ātrā Kāja un visbeidzot es.
Asā Acs nostājās pie loga. No šejienes bija labi redzama apkārtne līdz pat mežam, aiz kura atradās zvejnieku ciemats.
No vecu grāmatu kaudzes, kas bija samesta istabas kaktā, Viltīgais Zutis izvilka nelielu sadriskātu grāmateli un, noklepojies kā īsts lektors, sāka skaļā balsī lasīt:
— «Huronis kā tīģeris metās virsū savam ciltsbrālim, bet zemē gulošais Unkasa ķermenis šķīra viņus. Mahuā, sadusmots par viņa acu priekšā notikušo slepkavību, izgrūzdams necilvēcīgu kliedzienu, iedūra dunci delavaras mugurā. Pielēcis kājās, Unkass metās uz Koras slepkavu un nometa to mirušu pie savām kājām. Tad viņš zaudēja pēdējos spēkus.»
— Tas ņu gan ir vareni! — iesaucās Ātrā Kāja.
— «Pēc tam viņš ar drūmu, nepielūdzamu skatienu paraudzījās uz huroni, un viņa acīs bija saskatāms viss, ko viņš darītu ar to, ja spēki nebūtu viņu atstājuši. Mahuā satvēra bezspēcīgā delavaras roku un…»
— Tālāk, nu kas tur notika tālāk? — nepacietībā dega Lašu Nāve.]
— Dabūjāt rubeņkāpostus! — vecais Jēkaups smējās.
Meitenēm pagaidām atliek tikai noskatīties, kā zēni strādā. Tas tomēr nav taisnīgi!
Te viss ir skaidrs: noliek sauļošanas pēc Jankas mātes metodes.
Kā daudzām noslēpumainām parādībām, arī šoreiz izskaidrojums gaužām vienkāršs.
— Kā jūs teicāt, reņģu galvas? — Maigonis jau bija gatavs doties uzbrukumā. Tad Lašu Nāve apgaismoja viņa seju ar kabatas lukturīti un saviebās.
— Izlūkiem Vieglajai Kājai un Asajai Acij izteikt rājienu! Sis tiešām nav īstais eksemplārs
Traģiska situācija — bura saplosīta, ūdens smeļas laivā, un piedevām vēl Maigonis izstājies no ierindas.
Pie Jupītera! Kapteinis Lapiņš nupat uztraucies pa īstam.
— Melnais Džeks ar līkām kājām, — stilīgais pēkšņi pilnā balsī ieaurojās. — Prozīt, uz izdošanos!
— Jā, indiāņi… — Jankas tēvs domīgi ierunājās. — Kāda liela un varena tauta tā bija! Drosmīgi, varonīgi, godīgi. Tās ir īpašības, kas dara godu arī ikvienam padomju zēnam un meitenei. Izsekot medījuma pēdas, nošaut ar bultu lidojošu putnu, iekurt ugunskuru no zaļiem kokiem, tur vajadzīga liela prasme. Indiāņu zēniem bija ilgi jāvingrinās, lai to iemācītos. Bet vai jūs to arī zināt, ka vēl pavisam nesen, pirms kādiem trīsdesmit gadiem, biedrs Goba bija labākais šāvējs ar loku visā mūsu skolā?
Priekšsēdētājs šoreiz bezspēcīgs. Ar saviem zvejniekiem viņš tiek lieliski galā, bet ko lai iesāk ar tādu meiteņu armiju?
— Paskat, paskat, Bērziņa jaunkundzei šodien sarkanīgi mati, bet vakar vēl bija koši dzelteni! — Janka piebikstīja Guntim. Puikas kļuva uzmanīgi. Vovka iesmējās.
Un te nu beidzot jūs redzat pašu pulkvedi pilnā formā. Tieši tāds viņš ir ari dzīvē. Pulkvedis pašlaik saka Vovkam: — Mēs laikam jau esam pazīstami
Vēl viens vēsturisks moments. Atamans Aļka paziņo, ka viņš vairs nebūšot atamans. Bet, kas viņš turpmāk būs, tas tagad jānoskaidro.
Jūrnieka krekls un josta ar sprādzi ir tikai vienam zēnam visā pagalmā — Maigonim, jo viņš būs jūrnieks un tikai jūrnieks.
Vanagu Mārīte: — Pie mums sievietēm ir tādas pašas tiesības ka vīriešiem. Pamēģiniet tikai neņemt mūs līdz pārgājienā!
Un Janka sāka raudāt. Jā, viņš nemaz nekaunējās, lai gan viņam jau desmit gadu un viņš mācījās trešajā klasē.
Tēvam kļuva puikas žēl.
— Nu nekauc, nekauc! Izbrauksim svētdien paši kaut kur ar «Moskviču».
— Es negribu izbraukt ar «Moskviču»! Man garlaicīgi ar jums. Es gribu pie puikām! Viņi dosies meklēt apslēptu mantu. Bet jūs — ar «Moskviču»!
«Traģiska» aina Jankas dzīvokli. Saka gan, ka asaras virieša cilvēkam godu nedarot, bet Janka jau sen ir pārliecinājies, ka tas ir visdrošākais līdzeklis, lai mīkstinātu vecāku sirdis.
Janka jutās tik briesmīgi apvainots, ka viņam gribējās pat nomirt. Aizmigt un vairs neatmosties. Tad gan mamma redzētu, ko viņa izdarījusi — pati savu dēlu kapā iedzinusi. Tad gan viņa raudātu, bet būtu jau par vēlu.
Nelaimīgs tas cilvēks, kas nokļuvis šo divu «medicīnisko māsu» rokās. Vārdos viņas gan tēlo līdzjūtību, bet paskatieties uz viņu sejām!
Ja Teda fantāzija varētu pieņemt redzamu veidu, tad tā kūpētu no viņa pakauša kā zili dūmi. Kas gan viss tanī pārgājienā nebija noticis! Pat vilki krūmos spidinājuši savas zaļās acis, bet pēc tam nobijušies no Teda un aizbēguši.
«46. nama bērnu brigādes noteikumi.
Visiem brigādes locekļiem uz visstingrāko jāievēro sekojošais:
1.Mācīties tikai uz «labi» un «teicami». Izņēmumu gadījumos var būt ari trijnieki. Bet, ja kāds dabū divnieku, tad tas tūliņ jāizlabo. Ja to nedara, tad vainīgais nedrīkst uz laiku piedalīties brigādes nodarbībās.
2.Ievērot sekojošus noteikumus:
a) nebļaustīties un netrokšņot pagalmos un kāpnēs, kad citi guļ;
b) nemest zeme papīrus, sauleņu sēklas un citus atkritumus, lai Siliņtantei nav tik daudz jāslauka;
c) bez vajadzības neaiztikt un nekaitināt mazos;
d) vispār uzvesties kulturāli.
3.Stingri aizliegts spēlēt uz naudu.
4.Aizliegts kauties. Bet, ja kāds uzbrūk, tad vajag aizstāvēties.
5.Nedrīkst nepieklājīgi izrunāties un spļaudīties.
Bez tam visiem brigādes locekļiem bez ierunām jāizpilda sekojošie
sevišķie uzdevumi:
1.Palīdzēt veciem cilvēkiem un sievietēm:
a) no pagraba uznest plītsmalku;
b) izdarīt dažādus citādus pakalpojumus (aiziet uz veikalu u. c.).
2.Palīdzēt Siliņtantei notīrīt ielu un pagalmus. Vasarā aplaistīt ielu. Ziemā aizvest sniegu no ielas uz sētu.
3.Spēlēt futbolu tikai tad, kad sētā nav izžauta veļa. Par noteikumu neievērošanu vainīgos sodīs:
a) par nepieklājīgu izrunāšanos un spļaušanu jānoskaita šie noteikumi visu priekšā no galvas;
b) par citiem nodarījumiem brigādes sapulce lemj katrā gadījumā atsevišķi.»
Zem noteikumiem ar sarkanu tinti bija parakstījušies visi brigādes locekļi. Mazais Vovka paraksta vietā bija uzzīmējis lidmašīnu, jo rakstīt viņš vēl neprata.
Man šķiet, neviena meitene negribētu atrasties Laras vietā. Tāpēc, ka špikošana pati par sevi ir nepatīkama lieta, bet Maigonis tiesneša lomā vēl nepatīkamāks.
Aļka: — Ko jūs tur ārdāties pa to sniegu? Pēteris: — Tu domā, mēs ar pliku roku Ņemami? Mums, saproti, būs pašiem savs hokejlaukums!
Ļoti vēsturisks moments. Krīt pēdējais šķērslis starp abām kaimiņu tautām. Sāksies jauna ēra — mūžīgā draudziba.
MOAR
Te nu jūs jēdzat Hāzenlūsa villu visa tās krāšņumā.
[Janku aizdzina gulēt, bet viņš vēl ilgi nevarēja rimties. Naktī zēnu mocīja ļauni murgi: Leontīne bija saguldījusi visas savas lelles pludmalē, un Jankam tās bija jāauklē, kamēr Maigonis, Aļka un citi zēni stāvēja apkārt un smējās par viņu.]
[— Asā Acs lai stāv sardzē! — pavēlēja Lašu Nāve. — Pirmais lasis Viltīgais Zutis, pēc tam Ātrā Kāja un visbeidzot es.
Asā Acs nostājās pie loga. No šejienes bija labi redzama apkārtne līdz pat mežam, aiz kura atradās zvejnieku ciemats.
No vecu grāmatu kaudzes, kas bija samesta istabas kaktā, Viltīgais Zutis izvilka nelielu sadriskātu grāmateli un, noklepojies kā īsts lektors, sāka skaļā balsī lasīt:
— «Huronis kā tīģeris metās virsū savam ciltsbrālim, bet zemē gulošais Unkasa ķermenis šķīra viņus. Mahuā, sadusmots par viņa acu priekšā notikušo slepkavību, izgrūzdams necilvēcīgu kliedzienu, iedūra dunci delavaras mugurā. Pielēcis kājās, Unkass metās uz Koras slepkavu un nometa to mirušu pie savām kājām. Tad viņš zaudēja pēdējos spēkus.»
— Tas ņu gan ir vareni! — iesaucās Ātrā Kāja.
— «Pēc tam viņš ar drūmu, nepielūdzamu skatienu paraudzījās uz huroni, un viņa acīs bija saskatāms viss, ko viņš darītu ar to, ja spēki nebūtu viņu atstājuši. Mahuā satvēra bezspēcīgā delavaras roku un…»
— Tālāk, nu kas tur notika tālāk? — nepacietībā dega Lašu Nāve.]
— Dabūjāt rubeņkāpostus! — vecais Jēkaups smējās.
Meitenēm pagaidām atliek tikai noskatīties, kā zēni strādā. Tas tomēr nav taisnīgi!
Te viss ir skaidrs: noliek sauļošanas pēc Jankas mātes metodes.
Kā daudzām noslēpumainām parādībām, arī šoreiz izskaidrojums gaužām vienkāršs.
— Kā jūs teicāt, reņģu galvas? — Maigonis jau bija gatavs doties uzbrukumā. Tad Lašu Nāve apgaismoja viņa seju ar kabatas lukturīti un saviebās.
— Izlūkiem Vieglajai Kājai un Asajai Acij izteikt rājienu! Sis tiešām nav īstais eksemplārs
Traģiska situācija — bura saplosīta, ūdens smeļas laivā, un piedevām vēl Maigonis izstājies no ierindas.
Pie Jupītera! Kapteinis Lapiņš nupat uztraucies pa īstam.
— Melnais Džeks ar līkām kājām, — stilīgais pēkšņi pilnā balsī ieaurojās. — Prozīt, uz izdošanos!
— Jā, indiāņi… — Jankas tēvs domīgi ierunājās. — Kāda liela un varena tauta tā bija! Drosmīgi, varonīgi, godīgi. Tās ir īpašības, kas dara godu arī ikvienam padomju zēnam un meitenei. Izsekot medījuma pēdas, nošaut ar bultu lidojošu putnu, iekurt ugunskuru no zaļiem kokiem, tur vajadzīga liela prasme. Indiāņu zēniem bija ilgi jāvingrinās, lai to iemācītos. Bet vai jūs to arī zināt, ka vēl pavisam nesen, pirms kādiem trīsdesmit gadiem, biedrs Goba bija labākais šāvējs ar loku visā mūsu skolā?
Priekšsēdētājs šoreiz bezspēcīgs. Ar saviem zvejniekiem viņš tiek lieliski galā, bet ko lai iesāk ar tādu meiteņu armiju?
