more than life
houmsvīthoum

ieraksts par tēmu, kuru sapratīs ja nu tikai polkovnik vai rasbainieks, jo mums te arī laikam tas jau ir asinīs, thhh
par dženisu veiliju
nē, nu jūs iespējams nezinat, ka man samērā dziļi riebjas visādi "varam spēlēt nirvanas dziesmas tango stilā, prikoļna, a?", riebjas visādi novelle vože, izsauc vēmienu grupa apokaliptika, ienīstu stilizācijas, 99,9% kaveru, 99,9% remiksu....

bet šis taču dženisai ir tiešām tāds stāsts par dzīvi, nevis fengērlisms kautkāds - lūk, ir tā cilvēkam un viss
viena pati pārdziedāja gada laikā visas the smiths dziesmas, visus instrumentus ar balsi, ar visām fintikļuškām (un autentiskiem bekgraunda trokšņiem "last night i dreamt...."!!!)
tas, draugi, nav tā, ka "izraisa cieņu" un " re, kā viņa māk" (kā ar balsi var panākt stiepto gičas skaņu "how soon is now' man arī smadzenes atsakās saprast)
visa superkrutā viena cilvēka akapellas ķīmija šajā gadījumā - tas ir nenormāli ahujenna
nenormāli ahujenna, tirpas skrien pār muguru

katru dziesmu klausies kā kvestu - ko viņa būs izdomājusi
nu tur pat nevis izdomājusi, bet how she feels about it
un kāda girl afraid kruta