oh, nu jā, atcerējos te vienu jautājumu, par kuru vēlējos te apspriesties ar klab elvē zooparka iemītniekiem

tātad runa ir par laimi sabiedrībā
nu vai arī dzīves kvalitātes uzlabošanu sabiedrībā

kad amerikāņi pārdzīvoja savu zelta periodu, un valsts kļuva vairāk nekā nodrošināta, viņiem radās problēma, kā savu materiālo uzplaukumu pārvērst sabiedrības locekļu dzīves kvalitātes uzlabošanā
protams, viņi nevarēja iet tādu ceļu, kā ietu sociālisti
un viņiem radās ideja samazināt darba dienas garumu par divām stundām, t.i., maksimālo darba laiku, kādā darba devējs var ekspluatēt strādnieku
kā zināms, viss tas noveda pie patērētāju sabiedrības rašanās, bet tas jau ir cits stāsts

mani vairāk ieinteresēja, vai darba dienas saīsināšana tiešām spēj darīt cilvēkus laimīgākus
galu galā, mani laimīgu dara iespēja darīt darbu, kas man, pirmkārt, patīk
šādā darbā nav jāskaita stundas līdz darba dienas beigām, kamēr darbā, kas nepatīk, pohuj , cik jāstrādā, nepatīk tāpat
vai mēs varam uzskatīt, ka cilvēka dzīves kvalitātes paaugstināšanai ir nepieciešams nevis mazāks darbalaiks, bet gan iespēja viņu nodrošināt ar darbu, kas patīk? varam

tehniski tas viss izskatās nedaudz utopiski - valstij ir nepieciešami pieesmit celtnieki un divi gleznotāji, taču, ja pieesmit cilvēki gribēs gleznot ainavas, bet divi mūrēt ķieģeļus un maisīt javu, tad nāktos to visu kompensēt ar zvērīgu grantu sistēmu (kā tam latvijas zinātniekam, kas visu mūzu kolumbijā pēta trīs vaboles) vai arī atalgojuma sistēmas autoritāru regulāciju, lai cilvēks molbertu nomainītu pret āmuru par pieklājīgu samaksu
jo liela nauda arī dara cilvēkus laimīgus. līdz zināmam posmam

tajā visā, protams, ir maz racionālā grauda, taču, ja mēs runājam par pašu cilvēku laimi, tad tur vispār nekā ;ipaši racionāla nav - vai nu tu ej uz randiņu ar meiteni, vai arī laiskojies kapri pludmalē, sabiedrībai no tā nav absolūti nekāda profita

tāapt man šķiet, ka mūsdienu sabiedrības vieglais mehāniskais darbs ir krietni smagāks par tāspašas amerikas industrializācijas perioda smago mehānisko darbu - ja celtnieks var mūrēt ķieģeli ar vārdiem līmējies iekšā, jobanais kluci, tad bankas klerkam vai mobilo telefonu pārdevējam šim ķieģelim vēl ir jāsmaida kā maija saulītem. no kurienes arī kokaīns tualetē

karoče
a kā izdarīt tā, lai sabiedrībā ior daudz un dažādu darbu, un katrs spētu atrast sev tādu, kas viņam patiktu, un pie tam varētu puslīdz normāli pārtikt?