Sviesta Ciba |

Chloroform Sauna (

martcore) rakstīja,
@ 2010-02-27 16:55:00

man no reikjavikas atlidoja meils "man tevis pietrūkst"
man viņas arī šausmīgi pietrūkst, runa nav par mīlestību, bet es vairs nezinu par ko
un ko es daru
es aizsūtu atpakaļ vēstuli ar "i miss you so much, i can't think about it"
idiots

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

	merlot 2010-02-27 18:45 (saite)
	viņa arī grib izbeigt? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	martcore 2010-02-27 18:50 (saite)
	tad, kad cilvēkus vienu pie otra vada šādas tieksmes, tu pati spētu atbildēt uz šādu jautājumu? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

naime
2010-02-27 19:00 (saite)

Es atvainojos, ka jaucos iekšā, iespējams, personīgā sarunā, taču es zinu, o čom eto mi, jo pavadīju attiecībās, kurās cilvēkus vienu pie otra vada šādas tieksmes, 4 gadus, "nespējot atbildēt uz šādu jautājumu". viss tieši, kā tu aprakstīji, nav nekāda sakara ar "nodrāzties", tas viss ir pa vidu, neizstāstāmi, bet kā sieviete es zināju, ka nebūs -- ne māja pie jūras, ne strādājoša artēziskā aka, ne čivinās tie, kam nu tur jāčivina, ne peredaizs. Un zini, nekad neesmu bijusi laimīgāka kā saprotot, ka ir izdevies to pārtraukt, no sirds priecājos, ka tomēr pietiek rakstura stingrības.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	martcore 2010-02-27 19:13 (saite)
	tad tu mani diezgan perfekti saproti es arī nevēlos nekādas liekas ilūzijas vēl vairāk, es nevēlos, lai ar šādām liekām ilūzijām dzīvotu otrs cilvēks tu saproti mēs to paši visu zinam, taču pievilcības spēks, etc ar to izdarīt neko nevar (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

merlot
2010-02-27 19:32 (saite)

es zinu. bet vai tu pārāk neidealizē mīlestību? nu, bija tev, nu, zini, kāda bija sajūta. Piedod, bet vairs nav, un piedod, bulšits par bērniem, māju, utml. korelāciju. Priekš kam tev mērķi? Tu esi drošs, ka būs vēl viens rīts pēc beidzamā ar viņu? Tu taču viņu gribi vairāk kā negribi, tieši tagad. Vai tu esi konkrētas izvēles priekšā, viņa vai cita? Baidies, ka nav taisnīgi turēt vienam otru garā pavadā, baidies, ka kāds neizturēs attālumu/nošķirtību? Baidies, ka "mīlestība" mīņājas ēnā, gaidot, kad būti viens kā pirksts, un netuvosies, kamēr neesi? Vai baidies no vēstures atkārtošanās? Well, nekas nav mūžīgs. Bet tas, kas jūs velk vienu pie otra ne tuvu nav "nekas".

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

martcore
2010-02-27 19:44 (saite)

nē, man ir bail kaut ko samelot otram cilvēkam
es varētu aizbrist pa sniegiem ar saderināšanās gredzentiņu viņai pretī, bet tas viss nebūtu patiesība

varbūt es idealizēju mīlestību, taču ir lietas, kuras es jūtu un kuras - nē, tajās kļūdīties ir neiespējami
es/mana sirds vienmēr ir pratusi nošķirt mīlestību no seksuālas iekāres, piemēram, un domāju, ka tev arī :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

merlot
2010-02-27 21:48 (saite)

par pēdējo es neesmu tik droša, es as of late esmu pieņēmusi pati priekš sevis, ka mīlestība ir ilūzija, sapnis, no kura es pamodos, vai vismaz tas, ko es uzskatīju par mīlestību, bija manas gribas uzpūsts burbulis.
izklausās, ka Tu mokies. un ne tādēļ, ka baidies samelot (neesi naivs, pat ja sieviete cer uz kaut ko citu, viņa zina patiesību), bet tādēļ, ka nespēj sev atteikt ļauties ilgām pēc ierastā maiguma, nu vēl nedaudz, un vēl mazliet (narc indulgence) un lai nesadedzinātu vēl šo pēdējo tiltu, baidies viņai pateikt visu patiesību. un tā kā nespēj sev pateikt "nē", tu meklē iemeslus, kāpēc viņai nevajadzētu tevi gribēt. bet arī viņa, izklausās, nespēj sev atteikt cerību.

es esmu bijusi Rūtas situācijā: es biju vāja, mans mīļais principā neatzina tiltu dedzināšanas un patiesības/atklātības dziedinošo dabu, ok, pat teica, ka mīl(zini, ir cilvēki, kas saka to, kam tajā momentā paši tic), un nespēja atteikties no manis. rezultātā es ienīdu sevi un viņu par mums abiem, gan par viņa vājumu, gan manējo. es aizbraucu no lv, pirms tam dodot viņam simtiem iespēju mani paturēt, viņš to ņēma ļaunā, uzskatot, ka es viņu pametu. vainojām viens otru, bet tāpat palikām katrs stāvot savā krastā, jo gaidījām, ka solis pretī, vai solis prom jāsper otram. laiks un attālums piebeidza to, kam bija jānotiek jau sen. bet sirds muskuļi no krampjainās turēšanās sāp joprojām.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	martcore 2010-02-27 22:02 (saite)
	es domāju, ka tev ir taisnība protams, nolādēts, bet taisnība, taču to, kā pamet viens otru cilvēki, mums par to ir ļoti dažādi uzskati (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	merlot 2010-02-27 22:33 (saite)
	es nerīkojos pareizi, tas savā ziņā bija gļēvi, un es neizceļu savu gadījumu kā pozitīvu piemēru, gluži pretēji. es mēģinu tev pateikt, ka saudzējot (klusējot vai atstājot iespēju plašai interpretācijai svarīgās lietās), var nodarīt pāri daudz vairāk. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	orissa 2010-02-27 22:48 (saite)
	paldies. par to nespēju atteikt sev cerību. tā ir. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

naime
2010-02-27 21:14 (saite)

Man ir uz šo komentārs, tieši uz šo. Es nesaku, ka tā būs/jābūt martcorčegam, bet man notika tieši tā, ka mīlestība mīņājās ēnā, manis pašas radītā ēnā, gaidot, kad būšu viena, lai atklātu man pati sevi. Un kamēr nebiju viena kā pirksts, viņa man netuvojās. Es tagad no cilvēka (cita), ko mīlu, negaidu ne māju, ne bērnus. Bet -- tā ir tomēr citāda sajūta, kas man ir tagad, un šī atšķirība nav mērāma klišejās. Ir iespējama arī tik milzīga sajūta, ka izplešas sirds, vairāk nekā "gribu vēl vienu rītu ar viņu". Tur IR atšķirība, ko var sajust, no matter kurš to jūt, vīrietis vai sieviete. Tāpēc, ka nevar liegt otram kādreiz sagaidīt, piedzīvot šādas sajūtas, atrast tās, tāpēc nevajag otram radīt ilūzijas par to, ka vari provaidot to, ko tomēr neesi spējīgs provaidot.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: