Man ir uz šo komentārs, tieši uz šo. Es nesaku, ka tā būs/jābūt martcorčegam, bet man notika tieši tā, ka mīlestība mīņājās ēnā, manis pašas radītā ēnā, gaidot, kad būšu viena, lai atklātu man pati sevi. Un kamēr nebiju viena kā pirksts, viņa man netuvojās. Es tagad no cilvēka (cita), ko mīlu, negaidu ne māju, ne bērnus. Bet -- tā ir tomēr citāda sajūta, kas man ir tagad, un šī atšķirība nav mērāma klišejās. Ir iespējama arī tik milzīga sajūta, ka izplešas sirds, vairāk nekā "gribu vēl vienu rītu ar viņu". Tur IR atšķirība, ko var sajust, no matter kurš to jūt, vīrietis vai sieviete. Tāpēc, ka nevar liegt otram kādreiz sagaidīt, piedzīvot šādas sajūtas, atrast tās, tāpēc nevajag otram radīt ilūzijas par to, ka vari provaidot to, ko tomēr neesi spējīgs provaidot.