atgriežoties pie vakardien uzrakstītā gaišā ziemassvētku posta par principiem (es nebiju gaidījis, ka būs tāds responss)
servisa klab elvē izmantotājs biezpientaure komentos raksta - "normāls vidusmēra cilvēks mirs, bet spītīgi turēsies pie saviem uzskatiem, ļoti bieži pat saprazdams, ka viņam nav taisnība"
true
bet lūk, redzat, tas ir tomēr paradokss
teiksim, pusamerikas ievēlēs par prezidentu morālu lopu bušu vecāko, tāpēc, ka "mēs esam republikāņi nahuj", šie demokrātu-republikāņu uzskati ir izveidojušies bezmaz, nezinu, ģeogrāfiski, tiem vispār nav nekāda sakara ar veselo saprātu un situācijas analīzi
kā reiz izteicās filozofs un publicists uldis tīrons savā piecu sekunžu intervijā raidījumam panorāma - visas problēmas ir no tā, ka cilvēki vienkārši nedomā
true
tajā pašā laikā tomēr eksistē principi, kuriem es (savulaik) sekoju - piemēram, tam, ka žurnālistikā ne par kādu naudu nedrīkst izteikt cita viedokli kā savu. mana eks-dzīvesbiedre reiz parādīja šādi fingeru labi apmaksātam darbam, par piedāvājumu politiski nedaudz uzdžinsot, un es šausmīgi lepojos ar šādu viņas lēmumu. viņas vietā es arī pasūtītu pasūtītājus nahuj.
true
tad apgalvojums, ka "normālam cilvēkem nevar būt ne uzskatu, ne principu. normāls cilvēks rīkojas tikai pēc situācijas" slēpj sevī paradoksu vai nē?