vīst sakuras zariņš Tokijas asfalta džungļos
pār Fudzihamu geišu balsis gaist neķītros toņos
dienasgramata pazudis vakar ap diviem.

MAIL FROM: psy@hal.org
SUBJECT: Postmodernajai saimei!/Письмо латвийского счастья

Psihiskai laimei!

Salst, un pauti sašķīduši atsevišķās merkantilu interešu grupās. Dobums, kas ir bijis lepnums, pazudis. Dobumbiedri, ko saucam par politiskajām partijām, nespēj rast pabalstu vairāk par 10-12$. Sabiedrība – klauni, ragotie un pavisam nabadzīgie, vidējie, tie, kas saņem kobaltu vai granti, zilsētnieki un ķauķi, natoisti (kuri zemnieki), tie, kas uzdzīvo priekšpilsētās, Intel aģenti un dzērāji.

Katrs dzīvo savu dzīvi. Un, šķiet, savā atsvešinātībā jūtas pat laimīgi.

Katrs no tiem savā apkaimē nebeidz Lielo Graudu, kas ir pavisam tuvu.

Mums. Visiem un baķkam.

Ir laiks, kad kā maiss ir neciešamas jaunas valstiskas idejas. Apgaismības Frīdis un mietpilsoniska rosme tās izstenot. Mums vajadzīgs vadonis, kurš konsoli - nāciju solidolizē, kuram ir osme un steks sabiedēt mūs vienotā vezumā, un virzīt tantras īpašo „lego” vienotā lielā mērkaķa sasniegšanai.

Nebūs viegli. Bet naktī visi mellie nāk pirms rītausmas. Un, lūk, pār Kurzemes zilajiem riliem lec saule – vadonis, kaitnieks, dēle un tēls Aina Poiša! Viņa ir Smārds, Viņa ir gudra un laimīga, Viņa ir elefants un žūpīgs kaitnieks. Viņa ir šķīsta un bez vīra. Viņa ir pirmklasīgs sportists un mednieks. Viņai jau daudz ir un vēl Zaira būs. Un ja ko vajadzēs valsim, viņa būs tas, kas džezu valsi nodos. Valsts desām - mēs. Un Aina Poiša ir mūsu priekšasstāvis, pienotājs, dēle un raugs.

Todien, vispārējās grobalizācijas laikos, mūsu mazā tauta tiek krāpta ar viltus ērtībām. Vai „Rigas vargāns”, „Laimas” šokolāde, „šprices un dūmdesas” ir gatvju racionālās ērtības, vai pamīšana pēc līmes? Taču Nē!

Mūsu zeks ir Cilvēks! Cilvēks ar Lieko Jurtu.

Konsolidojošā Aina Poiša ir tā, kas mūsu bārdu spēj nest lielajā pekelē. Par to mēs pļūtam gareni. Eiropā ir tikai daži gnīderi - tā rīdzinieki Mūsu Ainai. Varbūt ber, kustoni? Varbūt rukā, šon, ko?! Varbūt mīloši; sevišķi šie vīri savu tautu interesēs ir tikuši pāri VIDam. Mūsu Aina ir tāda.

Mūsu vadonis, nākot pēc taras, dos katlam, ko tas grib - visu Irāku! Izslāpušiem dzelzi, izsalkušiem laizīt mūsu medījumu. Katrā mājā Ainas foto pie viena. Un trūkstošo badu laimīgi daudz cietušajai latvju tautai.

Visi zem Ainas palagiem! Lai dzīvo laimīga un atjaunota Latvija lielās tējas ražotnē!
-----------------------------------------------------------------------------------------
p.s. lūzeriem - šeit
http://klab.lv/users/laumina/36758.html
http://klab.lv/users/batou/18815.html
utt

+ ieklausīsimies komrādu ieteiktajās korekcijās.

....katru dienu jau nevar visādi kailijas osjminogas postēt....

Visdrausmīgākā cilvēka īpašība ir tāda, ka viņš vienmēr ar sevi visu var sarunāt.

dienas sirdi ielīksminoši puksti no viena random cibiņa (opis tiek spēcīgi izkonkurēts, jā!)

"skaista nakts. sēdēju uz balkona nesteidzoties smēķēju cigaretes, domāju par savu mīļoto meitenīti, pagrauzu maizīti un iemīlējos vēlreiz...
kautkā debīli tomēr... "

"Un nu jau bieži vien ir tā, ka itkā vajadzētu iepazīstināt mammu ar savām meitenēm. Nekas traks, bet tomēr kautkā dīvaini. Kad pienāk tas brīdis kad itkā būtu tāda iespēja vienmēr atceros šo sarunu un rodas tādas kā bailes, ka mana māte būs manī vīlusies. Gļēvulība? Nē. Drīzāk pārāk liela mīlestība pret savu mammu."

Izgāju ārā, nopirku limonādi "Baikāls", kā arī Ideālos Skaļruņus savai necilajai telpai - jau pāris nedēļas es uz viņiem lūrēju ar greizsirdīgu aci, ka tik kāds nenopērk. Par laimi visi vairāk snaikstījās ap "Sveniem" (mūsu istabai "Sveni" būtu pārmērība, lai arī izskatījās jau nu ļoti labi), bet šodien ceņņiks manējiem nokritās vēl par piecīti. Tagad varu iet kārt zobus vadzī, toties labā garastāvoklī - the house is full of sound.

Jā, tāda ir tā mūsu jaunā paaudze, svoloči tādi - kad ir jāizvēlas starp maizīti un sabvūferi (normāla zarnu masāža und terapija), tad daudz netiek pļurkstēts. Vells, tas sabvūferis uzreiz maina noteikumus. Tagad vēl tikai jāizdomā pareizs tumbu izvietojums telpā. Tikai kur lai bāž to sabvūveri? Būs jābūvē plauktiņš?! Pie reizes KB arī tiek pie saviem skaļruņiem, a to viņai no austiņām galva jau sāk pieņemt profesionāla boksera formu.

В книгу признанного мастера прозы вошли произведения, написанные в последний период жизни - "Святой колодец", "Трава забвения", "Кубик", "Уже написан Вертер". В этих своеобразных "повестях памяти", отмеченных новаторством письма, Валентин Катаев с предельной откровенностью рассказал о своем времени, собственной душевной жизни, обо всем прожитом и пережитом.
no šejienes
jā pēc zāles panesās kubiki - tas skaidrs. bet verters - tas ir tipa kreks vai K?

starp citu, Katajeva "Pulka dēls" bija viena no pirmajām grāmatām, kas bērnībā uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu - tur tāda briļļaina vāciete ar uz priekšu izvirzītiem zirdziskiem metāla zobiem pratināja un spīdzināja mazo padomju armijas izlūku. afigenna laba grāmata. beigas gan viegli paredzamas kā holivudā - sīkais partizāns uzspridzina kārtējo vilciena sastāvu. Nu, budžets tomēr, CGI un visādas fuiņas.

bļin, es šausmīgi gribu atrast to lielisko grāmatu par puiku ar sērkociņiem, bet pat nevaru atcerēties kā viņa saucās.
UPD:


ar visu robotsulaini uz vāka!
tagad vēl tikai "Rams Un Rems" jāatrod, bet tur ir svarīgas bildes.