1. Šodien paredzēts noskatīties kaut ko no īru / skotu kino. Pirmā filma ir atkal kaut kādā "Arsenālā" rādītā un, šķiet, Dailes teātrī uzvestā "Disco Pigs" (rež. Kirstena Šeridana, rež./ lugas autore - Enda Volša). It kā nekāds megahīts neesot, bet nu jāpaskatās, jāpaskatās. Otrā filma - "The Magdalene Sisters" (rež. Pīters Mallans, vairāk pazīstams kā aktieris - "Trainspotting", "Braveheart", "Young Adam"...). O, nolādētos kristiešus es ienīstu jau tagad! Fear My Wraith! Bļāāāāāā!

2. Vakardien pirmoreiz mūžā redzēju, kā pie maršrutnieka stūres sēž īsts homo sapiens nevis orangutanus bydlus. Jā, vecis izskatījās pēc klasikas (treniņbikses ar svītru, etc). Taču nekādu "Radio Šanson" (vai kā tur viņiem tas saucās). Aiz saviļņojuma pat ārā negribējās kāpt. Viņš klausījās Šades koncertierakstu. Vakarā cauri pilsētai braukt ar tādu...un kad vēl "Smooth Operator" aizgāja, padomāju - braukšu līdz "Alfai" (man tur ir interesanta misija paredzēta).

3. Izkristalizējusies koncepcija, kādam būtu jāizskatās fotokomiksam. Bēda viena - bez kāsta (o, es tur KO esmu paredzējis lielisku lomu!) ir nepieciešami vēl divi cilvēki - viens, kas perfekti orientējas komiksa logu rakursos un attēla / burbuļu / rēcienu "wahhhh!" un "arghhh!" proporcijās; otrs, kas prot, skicēt, jo es pat sniegavīru uzzīmēt neprotu, bet bez skicēm tas būs elles darbs. Me būtu tikai kā producents. Tomēr pamēģināt ir vērts.

4. Ā, un pats galvenais, par ko aizmirsu izstāstīt. Atgriežoties pie flash-mobiem - vakardien visu vakaru zviedzu par FHM redakcijā uzklausīto storiju "Liāna Langa un Hārdija Lediņa flašmobs". Nē, tiešām, atnācu mājās un smējos līdz vēderkrampjiem. Par L.Langas j-kundzi nez kāpēc man nekad nekādas īpašas ilūzijas nav bijušas, bet šis nu pārsit visu.

Sanāca tā. Es izgāju no istabas uz virtuvi mazliet uzpīpēt un aizvēru istabas durvis. Kad pēc uzpīpēšanas nācu atpakaļ, protams, bija nostrādājis leģendārais šleperis (šādi - otrreiz astoņos gados, bet pagale tak vienreiz gadsimtā izšauj, ne?!). Kujova. Esmu maikā, samērā ledusaukstā virtuvē ar ļoti neskaidrām perspektīvām. Pirmais, kas ienāk prātā, ir, protams, atslēgas atmūķēšana, lai arī pats zinu, ka pēdējo reizi viņa ir ar atslēgu (!) piekritusi atslēgties vēl krietni pirms millēniuma. Rezultāti adekvāti.

Variants 2. Ņemam Ariana lielās knīpstangas un mēģinam atspiest vaļā. Lai arī pats zinu, ka tas metāla gabals ir vismaz rādītājpirksta garumā. Rezultāti adekvāti.

Palika trīs varianti: a)taranēt kā vērsim durvis, kamēr sabrukšu es vai viņas; b) doties uz bēniņiem, ņemt striķi (nē, ne kārties) un strauji iebrukt caur logu; c)x. Variants a tika divreiz pielietots, bet tad es sapratu, ka negribu tās skaidas pēc tam slaucīt. Variants b atkrita tāpēc, ka palika žēl aizlīmēto logu. Nu pats taču līmēju. Līmēt vēlreiz - nea. Ķeramies pie varianta c.

Tādos brīžos cilvēkā mostas titāniski spēki. Šie spēki liek iekļūt tavā, starro, istabā, atbīdīt galdu un tālāk "pāri māju jumtiem, paralēli elektrības vadiem". Ar vadiem kaut kā tiku galā un dabūju tās nolādētās starpdurvis vaļā tieši tik daudz, lai varētu šķirbā ievietot rumpi (precīzāk, tā daļu). Tālāk priekšā - protams, skapis (kā supervaronis manā galvā visu laiku stāvēja Normens, kurš pamanījās šo triku, gan citā ekspozīcijā, paveikt kā tāda līdaciņa). Atbīdīt skapi, bīdot to uz priekšu nevis uz sevi - nonsenss. Starp skapi un griestiem (plus vēl ieskaiti starpdurvis) ir sprauga, pa kuru varētu izlīst pāris kroļiki nevis metrs deviņdesmit augstumā un ap 70 kg svarā.

Un tomēr es to kaut kā paveicu. Divreiz iesprūda galva, vienreiz pleci un vienreiz pakaļa. Tagad skatos uz to kroļiku caurumu un nespēju noticēt, ka es to esmu izdarījis. Biju spaidermens. Skatoties no gaišās puses, esmu notīrījis arī skapjaugšu no putekļiem, ja kas.

Ziniet, man bieži vien liekas, ka cilvēks dzīvē ir tāds kā no lidmašīnas izkritis desantnieks, kurš pēc tam staigā pa mežu un meklē savas mantas - un kur tā soma, kur tas automāts, kur tas rokaspulkstenis un kā lai es noroku šo savu izpletni. Tikai šādi es spēju izskaidrot fatālismu. Cilvēks iet pa savām pēdām sniegā.

Ir lietas, ar kurām tu dzīvē saskaries un par kurām tu esi pārliecināts, ka tās ir ārkārtīgi svarīgas, bet neietekmēs notikumu gaitu. Tu saki: nekad vairs. Viņas tev saka: forever. Un tu vari no tām bēgt un slēpties, lai beigās saprastu, ka tās jau ir kļuvušas par tavām asinīm. Un tavas asinis piegādā tavai sirdij un smadzenēm skābekli.

Atgriešanās, nepārtraukta atgriešanās pagātnē, nākotnē, tagadnē. Katram cilvēkam ir lietas vai citi cilvēki - tas ir liktenis tādā nozīmē, ka no tā tiešām nevar aiziet. Nav Minesotas programmas pret mīlestību. Nav tādas zemes, kur tu varēsi paslēpt savu izpletni, desantniek. Nav glābēj-telefonzvana pret skumjām, kuras mēs pamatoti ienīstam vairāk par visu. Un tāpēc tev, cīnītāj, ir jāpaliek ar savu mugursomu un jādodas pretī nezināmajam. Tu esi pietiekoši daudz redzējis dzīvus cilvēkus, kas sen jau ir miruši.

Tās izbārstītās mantiņas ir bijušas tavas jau no paša sākuma - tev tikai tās ir jāatrod un viss. Tu nevarēsi nekur aiziet, ja tu viņas visas nesalasīsi kopā. Un kad tu salasīsi tās visas-visas, tad varēsi tās sakrāt kaudzītē, nolikt uz zemes un sajust to, ko nekad mūžā neesi sajutis.