Pirms pāris gadiem, kad tas mazais puika, viņš arī portāla redaktors X pateica manam kolēģim Y, kas rakstīja par ārzemju ziņām "Man patīk tavi raksti. Tāpēc, ka tajos ir ironija" - es sapratu, ka nespēšu ar šo cilvēku pastrādāt kopā. Pēc manām domām ironija ir viszemākā bedre, kurā var iekrist.
Pirms vēl daudzākiem gadiem es pēc videnes pabeigšanas mēģināju stāties žurnālistos. Mums bija jāuzraksta raksts par nupat notikušo Klintona vizīti Latvijā. Un tas bija mans vienīgais papīra smērējums, kuru varētu pieskaitīt ironiskiem. Komisija bija starā - vecīt, tu esi uzmočījis pārāko rakstu! Ļoti žēl, ka tev nav nekādu publikāciju (jā, man tas arī bija atklājums!). Tāpēc mēs nolēmām... Vēlāk izrādījās, ka pa vidu ir bijuši vēl daži savdabīgi momenti, piemēram, mana vecmāmiņa esot zvanījusi Brikšei un stāstījusi, ka es esmu bārenis.. Tas vien ir jau iemesls nesavietojamībai.
Kā es uztveru žurnālistiku - parasti, cilvēki mēdz sākt ar ironiju. Tobiš, tās attīstīšanu. Pēc tam viņi pāriet "profesionālā formātā". Vēl pēc tam viņi kļūst par idiotiem vai cilvēkiem no kosmosa.
Es sāku ar "rage" un domāju, kā to noturēt. Ja es to nespēšu vairs noturēt (tās vienkārši nebūs), tad atmetīšu rakstīšanai ar roku. Bez reidža neko nav iespējams izdarīt. Es gribu redzēt zem teksta cilvēku, kurš intervijā uzdod jautājumus un cilvēku, kurš atbild uz tiem. Tā nav nekāda spēle. Es to uztveru kā konkrētu vēstījumu - lai to saprastu tev no sākuma ir jāiemācās hindi valoda. Jāaptver, kā citi cilvēki domā un rīkojas.
Viskrutākais rakstošais cilvēks ir Dimiters. Jā, viņam nav faktu un spējas kaut ko pierādīt. Tā vietā ir kas cits - spēja reflektēt ar tautu, kurā viņš, khm, atrodas. Dimiters savelk kuģa tauvas kopā. Viņš sūta tādu vēstījumu, kuru kapteiņa Granta bērni var gadiem likt savā lego. Viņš jūt, kā pārējie jūtas - un viņš izkāpj ārā no "Sausiņi, 0,35 Ls".
Ironija ir treniņbikses. Sarkasms - jā, tas uzjautrina publiku. Kopā mēs varam vaidēt!
martcore
.:..:.:.:: .:.::
.:..:.:.:: .:.::