litdibr
vakar beidzot saņēmos palasīties pirsigu

vispār jau tur ir ļoti interesanti par kvalitātes definīcijas lamatām. te vienreiz starro kaut kā diskutēja manā blogā par to (definīciju), bet no kreisā gala pilnīgi.
un pirsigs arī diezgan kreisi reducē visu - tas pēc manām domām ir ļoti nepareizs spriedums, ka kvalitātes jēdzienu var piemērot mākslai (a čož ta viņš viņu nemēģināja tādā gadījumā pielietot to, teiksim, reliģijai?).

viņš sākumā kļūdas saknē - mākslā, piemēram, tēlotājmākslā patiešām pastāv diezgan skaidri aprakstīti likumi, bet problēma jau ir tur, ka mākslas radīšana 95% gadījumu pati par sevi ir nevis FUNKCIONĀLA, bet STIHISKA, tad jau tikpat labi var sacīt "kvalitatīvs orkāns" vai "kvalitatīva upe" - to nevar pateikt pat tad, ja ir ar ko salīdzināt. Misisipi nav kvalitatīvāka par Aivieksti.

a kur ir lamatas? lamatas ir tur, ka kvalitātes jēdziens, ja to piemēro mākslai un vispār "netehniskām" un "bezfunkcionālām" lietām, apraksta vienlaicīgi gan racionālu, gan iracionālu vērtību kopumu. ABUS DIVUS UZREIZ. tas man atgādina vienā peļevina grāmatā lasītu dialogu par to, ka jebkura aksioma un patiesība ir apšaubāma (un tā tas, protams, arī ir):

- piemēram, 2+2=4 taču ir patiesība?
- ne pārāk.
- tas ir kā?
- redzi, man ir divas acis un divas olas. bet četri šeit nesanāk.

tā ir tipiska kvalitātes definīcijas attiecībā pret mākslu pretruna. jo tādas kvalitātes mākslā gluži vienkārši nav. vēl tas man atgādina 80-jos gados populāro kritiķu zūdīšanos par tēmu "a kāpēc mūsu rakstnieki-dzejnieki neraksta par to vai šito (lauksaimniecības problēmām, jauniešu izlaidību, etc)?"

bez funkcionalitātes un atejot no inženērijas rokasgrāmatām viņi taču naturāli sāk jukt prātā.

gan jau jums arī ir kāds viedoklis (cerams, gudrāks) par kvalitātes jēdzienu? tā ir laba tēma.