šoden pilsētā vermutu dzerdams pie sevis izdomāju, ka mīlestības pamatā, protams, ir tas, ka cilvēki viens otra acīs kļūst vienkārši labāki nekā viņi ir, lai arī tādi viņi nepārprotami nav.

bet cilvēki diezin vai viens ar otru varētu sadzīvot kopā tādi, kādi viņi ir. tāpēc viņi cenšas iznīcināt jebkuru ar to saistīto "realitāti", dodot priekšroku "realitātei-2". a zajebjot "realitāte-2", viņi dzīvos kopā ar "realitāti-3 vai -4 vai -88".

galvenās bailes no pasaules, kā vienmēr, iedzen attiecības ar ābolu un Dievu, un kailuma sajūta. tad vēl nāve, protams, un vēl simtiem citu izdomātu figņu.

un tikai pasakiet, ka spēja saredzēt cilvēkā ko lieku ir atnesusi jums vairāk labuma nekā spēja saredzēt cilvēkā to, kas viņam ir.

ar ko man galvenokārt patīk rakstnieks filips diks - ar to, ka viņa grāmatās visa romāna darbība var norisināties mirušu cilvēku galvās. un nevienu tas ņiebjot.

lūk, manas attiecības ar visām šī realitātēm ir tikai tādas, ka es zinu - manu mīlestību neproducē ne aknes, ne nieres, ne testosterons, ne simboliskā sirds. es ta zinu, ka šī spēja paliks ar mani vienmēr. nevis ķermeņa aizvilkšana uz darbu, krogu, futeni (lai cik to negribētos atzīt!), gultu, gultu, kafiju, tāpat kā savas galvas aizvilkšana no pirmās uz trešo klasi.

ja mēs sekotu Jungam, Nīčem, Freidam, kā arī vēl kvalitatīvākajam Kārnegijam un citiem visas pasaules jobanajiem psihoterapeitiem - mēs nomirtu pirmajā klasītē, ko mums piedāvā filosofija. tajā pašā laikā, kad tu pārstāj no tā baidīties, tu skaidri redzi to amplitūdu kurā tu esi. un tad sākas dzeltenas un smaragdzvaigznes, un zini, ka pietiek izstiept roku, lai izgaistu visas iepriekšējās piecas rindkopas.