Kaut kas, kas ir bijis

Mīļākais laiks gadā. Pelēkais rudens.
Viss šķīst, irst (viens no skaistākajiem vārdiem pasaulē), jūk pa vīlēm. Smaržo.
Oktobrī un novembrī visa pasaule kļūst par milzīgu kapa bedri, kur tārpiem dzīrot, kur baktērijām visu sakožļāt pirmelementos, lai atgrieztos pie monohromās vienādības. Pelēks, viss ir pelēks, pelēks ir svētuma krāsa.
Pelēks ir viss, kas ir patiess, un patiesa ir tikai sairšana un nāve. Viss cits ir embrija spirināšanās pretim abortam.

Skatos, visi te šito pilda.
Redz, ku mans.



Bet kas tas tāds ir?
Un man jāatzīst, ka tas mani nošokēja ar to, cik patiess ir šis rezultāts. Man pilnīgi nav tieksmes pēc varas un slavas, izņemot, es tiešām domāju, ka zināms prestižs un publiska atzinība var palielināt to, kas jau nu te ir minēts (nosarcis smaidulis).
Kā viņi to uzminēja? Es pildīju ar 18 jautājumiem.
Pie tam jautājums - vai es jūtos radniecīga ar salauztām un sairušām lietām? Uhh...

Uzaicināja. Kāds varbūt zinās.
Kas man ir, es sev biju nosolījies neko tādu nedarīt, nemēģināt ar kādu iepazīties, bet es nevaru sev apsolīties, ka ar mani nemēģinās, jo tas nav manā varā.
Ko lai es daru? Visa slepenība vējā. Izstāstīs vēl, no kuras puses es esmu un kas man starp kājām. Un vēl nez ko.
Nē, es nevienu nevainoju, bet man ir bail.

Šodien izdomāju, ka tuvākās dienās viņa jāapmeklē. Šis varenais, skaņais apvērstais debesjums.

Neviens neatnāca, visi sadirsās. Labi, ka ne ar mani.

Ar puišiem viss ir vienkāršāk. Tagad Sibilla ir apvainojusies uz Vēsumu par to, ka viņš ir vēss. Vēsums man uzticēja, ka viņam liekas, ka Sibilla pārāk daudz iedomājas. Taču viņš to pateica tikai man, klusi, uz austiņas, kamēr Sibilla klaigāja pāri mežiem un laukiem. Te nu bija jaukā pasēdēšana. Domāju, ka mums ar Skudru visu vēl sanāks nokārtot, jo Vēsums nav izdarījis neko tik briesmīgu (tā mums visiem trim liekas), un gan jau Sibillai ir tikai PMS vai kaut kas tāds.
Ar puišiem vienmēr ir vienkāršāk. Meitenes ir kaut kādā ziņā interesantākas, lielākā daļa viņu ir dziļākas par puišiem, vismaz saskarē ar mani es to jūtu, ja arī vispārēji varbūt tā nav. Es spēju atrast vairāk saskares punktu un viņas man vairāk uzticas.
Taču ar puišiem ir vienkāršāk. Ar viņiem var runāt, skūpstīties un gulēt, un vēl arvien nav nekādu īpašu problēmu, kamēr ar meitenēm problēmas sākas jau, kad ne tā paskatās.
Es neesmu gulējis ne ar Vēsumu, ne ar Skudru. Jāatzīst, ka es ļoti labprāt tomēr gulētu ar Vēsumu. Viņa Lietus pils ir plūstoša un labi izmērcētu manus pelnus. Ak, ne viss labais reiz pienāk. Man liekas, ka šis nepienāks. Viņš ir baigais... nu, viņš. Viņš ir vēss, Sibillai taisnība, bet tieši tur ir viņa ciniskais skaistums. Ak, tās stiegrainās rokas, tie kaulainie gurni un spēcīgie pleci. Viņš ir skaists.
Jā, jā, es esmu gulējusi ar Sibillu, bet tas bija sen un liekas, ka tas vairs neskaitās, lai gan toreiz bija paliels tracis ar to, ka viņa gribēja attiecības. Kāpēc sievietes visu uztver tik nopietni, labi, ka es neesmu sieviete, ja man šitā būtu jāmokās, nesaprotu, kā es tiktu galā. Saka, ka tā nav visām, bet parasti ir. Sibill arī ir skaista, bet citādi. Arī viņai ir stiegrains ķermenis un plati pleci, bet gurni nav kaulaini, tie ir pat visai vijīgi. Patīkami. Toreiz es to vēl nebiju pamanījis, vai arī viņai vēl gurni tādi nebija?
Redz, lai vai cik sieviete nebūtu stiegraina, viņas gurni tomēr ir vijīgi, vismaz no iekšpuses, un tie vienmēr grib ievīties un iepīties, ielipināties un paturēt. Ja ne paturēt, tad vismaz dzirdēt kaut ko... kā vienā A. Grīna grāmatā. Tur kalpone mēģināja pavedināt mājas saimnieku, gaišā dienas laikā izģērbjoties pavisam plika. Kad viņš pieklājīgi, bet tomēr atraidīja, viņa jautāja kaut ko tādu kā: "Ja ne, ne, bet saki - vai es tev vismaz patīku?". Viņam patika gan. Ja arī sieviete spēj pieņemt noraidījumu, vai pat pati negrib neko vairāk, viņai tomēr kaut ko vajag, nu kaut ko noteikti vajag. Kaut kādu atzinību, kaut kādu drupačiņu no "es tevi mīlu", vismazāko drupatiņu. Puišiem ne, viņi grib zināt, ka bija labi, un arī ne vienmēr.
Ak, es tiešām gribēju redzēt viņus visus, sevišķi Vēsumu. Pēc tam Pelnu pilī es varētu visu piedzīvot labākā versijā un ieķerties viņa kaulainajos gurnos, ja arī neko vairāk.
Kušs, nomierinies, trakais, tu esi kļuvusi emocionāla. Viss tāpat notiks, šeit vai citur. Kur tev jāsteidzas?
Miers. Pelni vienmēr palīdz. Es varu dedzināt tagadni ar savu liesmu un piešķirt pagātnes pelniem jebko.

Pelnu pilī šodien viesības paredzētas. Ieradīsies ļaudis no Margrietiņu, Lietus un Salmu pilīm. Sibilla, Vēsums un Skudra. 

Šonakt manī ir pilnīgs miers. Tas nav retums, bet tomēr patīkami. Šis miers ir pelēks un irdens, kā viss, kas man patīk vislabāk. Neviens no manis neko neprasa, man nekam nav jābūt. Tā ir vislabākā sajūta pasaulē.

Mani ir pārņēmis tas, ko vecās grāmatās bieži pārmet jaunkundzēm - neveselīgs satraukums. Viņas parasti mokās priekšnojautās, baisās nojausmās un krīt ģībonī, redz rēgus.
Nekad neesmu bijis priekšnojautu pārpilns, lai gan ir bijušas reizes, kad bez iemesla pārņem šausmas. Liekas, ka dažas reizes mūžā kaut kas tāds ir noticis ar daudziem cilvēkiem, tāpēc man nebūtu jāuztraucas.
Tas, ka esmu sākusi rakstīt šo blogu un paust savu viedokli par tik personīgām lietām kā tārpi, pelni un putekļi, mani pašu satrauc. Es vēl arvien nespēju saprast, kāpēc man tik pēkšņi sagribējās to darīt, un arī tas mani satrauc, jo es parasti zinu, ko un kāpēc es gribu. Esmu reizē tēlains, māksliniecisks un ar bagātu iztēli, un reizē esmu ļoti loģiska, pragmatiska un stabila. Atceros pāris periodus dzīvē, kad mani ir pārņēmušas līdzīgas izjūtas, bet nemāku saskatīt paternu, atkārtošanos. Liekas, ka tie periodi nav saistīti savā starpā un nav noveduši pie kāda kopēja iznākuma. Taču tas vien, ka šo izjūtu es jau atceros piedzīvojis, liecina par to, ka tam ir jāpakļaujas kādai analīzei, ko var veikt empīriski. Tas galu galā nav man nekas pilnīgi jauns.
Neveselīgais satraukums nav licis man spiest rokas pie krūtīm, ātri elpot un ģībt, kā to apraksta grāmatās, bet tas droši vien tāpēc, ka es nenēsāju korseti kā minētās jaunkundzes. Tiesa, arī musulmaņu stāstos un pasakās viņas tā dara, un man liekas, ka musulmanietes nekad nav nēsājušas korsetes.
Varbūt esmu musulmaniete.
Jā, kaut kur, kaut kā, kaut kāpēc es esmu musulmaniete.
Neveselīgais satraukums mani aizveda pie kaķa līķīša, bet man negribējās to fotografēt, jo tas ir ļoti izmircis un zem lapām sācis smirdēt. Tārpu nav. Neinteresanti.
Vingroju, pastrādāju, dzēru, grābu lapas, iecirtu sev grābekļa zaru kājas vidējā pirkstā.
Eh, tagad nevienam par to nevarēs sūdzēties, jo es to te tā uzrakstīju. Laba terapija - ja negribi, lai kaut ko pēc tam kādam pastāstītu, uzraksti cibā, pēc tam vairs nedrīkstēs. Labāk sūdzēšos šeit, nevis draugiem.
Atklāju, ka esmu atzinusi, ka man ir sprogaini mati. Liekas jau, ka esmu superuzmanīgs, bet ko lai dara, neesmu radus runāt par to, ko nedrīkst, un tur sajaucas lietas.
Visvairāk baidos par to, ka pasaules sajuks, tās nekad nav jukušas. Neviens nekad nav zinājis, ka fotografēju un dažreiz vācu mājās un preperēju līķīšus. Neviens. Tagad kāds zina, bet viņi nezina, kas ir Es. Pārrāvums, nepieciešamais pārrāvums plūsmā.
Pelnu pilī šodien līst, viss kļuvis mitrs un smaržīgs.

Sēžu Pelnu pilī.
Mana siena ir visus aizbaidījusi.
Tāda ir dzīve, pašam liekas, ka negribēsies ielūgt viesus, bet tagad izrādās, ka pēkšņi gribas, bet jau viss ir nokavēts.
Varētu ielūgt Sibillu.
Viņa dzīvo Margrietiņu pilī.

Vaigā nepazīstu nevienu pašu cibiņu, taču sarakste ir ar vienu, to pašu, kas man pateica, ka tas viens cilvēks, kas tikko izdzēsa blogu, pēc kājstarpes ir vīrietis, kaut man likās otrādāk.
Tas pats cilvēks man teica, ka man radīsies sajūta, ka pilnīgi neviens nelasa to, ko es uzrakstu, bet, ja es gadījumā pazītu kādus cibiņus, kā viņa pazīst, tad izrādītos, ka ļoti daudzi ir lasījuši un zina, tikai, protams, nekā nav teikuši. Vēl viņa brīdināja, ka man būs pirmā bloga drudzis, kas ir piepildījies. Gribas visu laiku lūrēt, vai kāds ir ko teicis, un svinēt katru jaunu piedraugotāju.
Jā, viens liels cibas trūkums manā uztverē ir tas, ka komentāru un diskusiju ir ļoti maz. Nav runa par to, ka būtu jākomentē visi mazie twiter tipa ierakstiņi, nē, bet ir arī gari ieraksti, kuri tiek izlasīti līdz galam, tātad kaut kas tajos ir aizķēris, ja jau lasīja ilgi un smagi, bet komentāru nav un nebūs. Vienīgais, kā var izspiest komentāru, ir rakstīt par sociāli sprādzienbīstamām tēmām. Piemēram, par krieviem, par reliģiju, par medicīnas aprūpi, par homoseksuālismu, par vēlēšanām, par to, cik zems ir kultūras līmenis latviešu sabiedrībā un tā tālāk.
Taču lasīts tiek daudz un dikti, tā viņa man stāsta. Visi draugi un pat pirmo reizi satikti cibiņi izrādās zina visu svarīgāko, kas ir bijis rakstīts, bet nojaust to nevar ne pēc kā.
Es to pat mazāk par to, ka gribētu komentārus pie saviem ierakstiem, bet gan par to, ka man ļoti gribas komentēt citu ierakstus, bet māc kautrība. Tik daudz interesantu domu un ideju...
Bet... Cibā taču nav pieņemts komentēt...
Smagi.

Mēģināšu pastāstīt par šo svarīgo vietu.
Pelnu pils ir gan fantāziju pasaules vieta, gan arī tā ir simbols manai drošības sajūtai, manām mājām. Pelnu pils iezīmē pasauli, kādā es dzīvoju, kad neviens mani neredz. Tas ir tas, ko es meklēju ikvienā vietā, ikvienā situācijā. Uz cilvēkiem tas attiecas mazāk, viņiem ir katram savas mājas, pelnu pilī es dzīvoju viena. Es tur dažkārt ielūdzu ciemiņus, viņiem katram ir sava pils vai cita mītnes vieta. Parasti viņi dzīvo vieni, bet citreiz atkal divatā, nekad vairāk, izņemot vienu gadījumu, kad viņi ir četri, un vēl dažus gadījumus, kad tur dzīvo tūkstoši, bet tiem ir maza nozīme. Kad gan bariem ir bijusi patiesa, dziļa nozīme.
Tie cilvēki, kas dzīvo pilīs, bieži vien ir reāli personāži - ar vārdu reāls es apzīmēju fizisko realitāti, jo, kā jau norādīju, es esmu psihiski pilnīgi vesels un sapņus ļoti labi nodalu no realitātes. Kad es satieku cilvēku, kam manā iekšējā pasaulē ir sava pils, es viņu neredzu caur šo pili, tad viņš vai viņa ir pilnīgi par sevi, realitātē, bet, kad viņš vai viņa aiziet, kad es beidzot nonāku savā realitātē - pagātnē - viņi atdzīvojas manā iekšējā pasaulē, ko es saucu par Pelnu ieleju. Iedomīgi, vai ne, savas pils nosaukumu uzstīvēt visai pasaulei? Bet tā tomēr ir mana pasaule, kurā nav neviena cita reāla personāža. Es neesmu tās karaliene, nē, bet tomēr es esmu vienīgais īstais cilvēks, kas dod zināmas priekšrocības.
Tātad, pirms dažām dienām es satiku personu, ko nosaukšu par Asnati, jo man nepatīk šis vārds un nepatīk šī persona. Tā ir pusmūža sieviete, kas mēģina jaukties manā dzīvē, bet nav pamātes māsa, ko es jau minēju, tā ir cita persona. Realitātē Asnate atnāca pie manis un gribēja kaut ko aizņemties, fizisku priekšmetu. Vēl viņa man stāstīja par savu dzīvi un mēģināja komandēt manējo. Es esmu ļoti pieklājīgs cilvēks, izturos pret visiem ar cieņu, bet man nepatīk Asnate, tāpēc es nedevu prasīto priekšmetu, lai gan man tas bija. Es pateicu, ka man liekas, ka viņa nemācēs ar to apieties, un ka man tas ir vajadzīgs tieši šodien. Lai nebūtu jāmelo, man nāksies to šodien lietot. Viņa aizgāja, purpinādama pie sevis.
Iegāju atpakaļ mājās, iegāju Pelnu pilī.
Pelnu pils ir milzīga, mainīga celtne, kas nemitīgi maina formu, bet nekad nemaina būtību. Tā sastāv no pagātnes, kas ir izdegusi tagadne. Tieši tā es jūtos. Tagadne visu laiku deg, tikai es nejūtu tās siltumu, es vēroju, kā viss pārvēršas pelnos - pagātnē, un es esmu pelnu karalis. Esmu karaliene savā Pelnu pilī, bet ne visā Pelnu ielejā. Citādi man nebūtu jāsaskaras ar Asnati.
Asnate dzīvo Praulu pilī. Viņas pils smako pēc vecuma, tas man patīk, bet vēl tur nes pēc aizspriedumiem, nepiepildītām cerībām un kašķa. Es neko nevaru padarīt tam, ka man patīk Praulu pils, citādi es nekad nebūtu devis Asnatei tik skaistu pili, ar tik spēcīgu nosaukumu. Patīk man Asnates pils, bet nepatīk Asnate.
Asnate nāk pie manas pils vārtiem, kas šodien ir milzīgi, kalti un no dzelzs.
Viņa klauvē pie pils ar savu milzīgo praulu spieķi, kas veidots no koka un atmiņām par labāku dzīvi.
Es atveru durvis un palūru pāri pagalmam uz vārtiem.
Asnate.
Es iznāku ārā pa pienākuma taciņu, kas risinās man zem kājām.
Es nesu rokā pieklājības karodziņu.
Asnate met man pāri vārtiem praulu gabalu jau pirms es tos atveru, viņa ir visa savā praulainībā.
Es nevaru nepasmaidīt, viņa ir tik derdzīga, bet viņas prauli - tik saldi.
Es atveru norobežošanās vārtus, bet palieku savā pusē.
Labāk, lai viņa nāk iekšā, nekā man jāiet ārā.
Viņa sper kāju pār manu slieksni, bet mani pelni savā pelnainībā izveido jaunu slieksni, ko viņa nepamana, tas vienalga paliek pa vidu.
Asnate ver muti un no tās krīt praulu gabali, kad viņa dzied savu seno dziesmu: "Man no tevis ko vajag, vajag... man vajag tavu jaunību, man vajag tavus sprogainos matus, man vajag tavu balto ādu, man vajag noplēst tevi no tevis un uzvilkt sev mugurā, bet mani prauli ir par mīkstiem, tāpēc es noķēpāšu tevi ar savu trūdu kārtu, lai man būtu mazāk žēl, žēl...".
Es klusēju.
Asnate prasa Nenozīmīgo.
Man ir žēl viņai pat Nenozīmīgā.
Viņa nemāk apieties ar manu Nenozīmīgo, kas sastāv no trausliem pelniem.
Viss no pelniem ir dārgs un smalks.
Es paņemu viņas praulu spieķi un salaužu to viņai pret acīm, taisni pret acīm.
Asnate iekliedzas un pasper soli atpakaļ, bet man ir netīras rokas.
Pelni ir tik smalki, tos pat nejūt uz ādas, bet prauli ir smagnēji un drūp šķiedrainās skaidās.
Es noslauku rokas viņas pelēkajos matos un brīdi kavējos pie tiem, tie ir tik skaisti, tie atgādina pelnus, varbūt tāpēc es tomēr viņu mīlu.
Asnate aiziet, vilkdama pie sevis: "Žēl, žēl..."
Es aizveru vārtus, kas aiz manis saaug ar Pelnu pils mūriem.
Neviena vairs šodien, pils ir slēgta.

no pelniem veidota
dūmojoša
nepastāvīga
pīšļos dejojoša
mana sapņu pils
un krēslo debess
pieskaroties

man nekam nav jābūt
nepastāvīgs
es varu dejot
varu mirt vai dzīrot
un krēslo debess
paskatoties

viegli un neprasot
šajā pilī var dzīvot
slīdēt cauri
sairt un smieties
un krēslo debess
noliecoties

Droši vien, apniks samērā drīz, padarot šo blogu par vietu, kur uzrasties, kad kaut kas sāp. Parasti cilvēki šeit raksta vairāk tad, kad viņiem sāp. Daudz raksta tie, kam ir depresija, vismaz... manis diagnosticēta depresija. Tiesa, ne visiem, protams, tāda tiešām ir. Es reiz ilgi domāju, kāpēc man nav depresijas, jo viss, kā es dzīvoju, kā vadu savas dienas, domas, ko es domāju, varētu gandrīz 90% sakrist ar to, kā dzīvo un domā depresijas slimnieks, bet man nepārprotami nav depresijas. Es jūtos laimīgs, apmierināts ar savu dzīvi. Protams, arī man ir problēmas, kurai gan to nav, bet es nekādā gadījumā nesirgstu ar šo vai kādu citu radniecīgu kaiti, kas, manuprāt, piemīt kādai daļai cibiņu.
Kā jau minēju pie viena ieraksta, bieži vien par dažādiem "manis nemaz nav, iekšā tāds tukšums, ak, ak, nevienam neesmu vajadzīga, kur gan palikusi mana dvēsele, jūtos jau kā miris, kad gan nāve nāks savākt manu pretīgo līķi" liekas - to jau es kaut kā ļoti bieži esmu manījusi. Un, iespējams, pat vakar. Un, vēl iespējamāk, gandrīz tajos pašos vārdos.
Es kaut ko tādu varētu teikt ar platu smaidu sejā, protams, līdz zināmam līmenim, mani tas nemaz neskumdina.
Grūti iesākt, tiešām. Mana pasaule grib vērties, bet spēj to izdarīt ļoti lēnām. Iesākšu ar kaut ko no parastās dzīves. Šodien nevienu neesmu saticis, tāpēc neviens nezina, ko es šodien esmu darījusi, varu pastāstīt, varbūt kaut kā izdosies rakstīt, rakstīt... un attapties rakstām jau kaut ko citu. Ja ne šajā, tad nākamā, aiznākamā ierakstā.
Tatad, ko es šodien darīju..?
No rīta es nodevos savam ķermenim. Kā pamodos, tā biju vēl sapņa skavās. Es sapņoju samērā reti, lai gan gadās, taču īpaši spilgti sapņi man atgadās apmēram pāris reižu mēnesī, dažreiz biežāk. Tātad, pamodos, biju pilnībā vēl sapnī, sajutu, ka roka ir ielīdusi pidžambiksēs. Parasti es guļu kaila, bet pagājušajā vakarā man bija slinkums iekurt krāsni, pa nakti bija auksts. Ko es tādu sapņoju - tajā brīdī vēl atcerējos, bet tagad jau daudz kas pazudis no atmiņas. Atceros, ka piedalījos baiļu faktorā (bija... vai ir?... tāds šovs), un tur vajadzēja ierakties pāri galvai tārpos. Tārpi ir tas, ko es redzu sapņos bieži, ar dažādām emocijām, tāpat kā zirnekļi un čūskas, tie nekad nenozīmē kaut ko vienu. Šajā šovā man tārpi laikam patika, kā tas arī ir lielākajā tiesā sapņu.
Redz, kā sanāca. Tārpi. Mana aizraušanās.
Pabeidzu iesākto un nodevos fiziskajai kultūrai. Nesaprotu, kāpēc jogu uzskata par piemērotu mīkstajiem, zilajiem un vēl nezinu kam, jocīgām, nelīdzsvarotām dāmītēm. Daudzas pozas prasa tieši lielu fizisku spēku, ne lokanību, lai gan parasti abus. Tas nekas, ka es varu uztaisīt špagatu, es varu arī visai daudzas reizes piepumpēties. Veicu abus, jutos lieliski.
Ja tā padomā, tad sporta klubs varētu būt vienīgā iestāde, kur kopīgi nodarboties, kur man tiešām patiktu iegriezties, taču man tuvajā mazpilsētelē tāda nav un nekur tālāk es tāda dēļ nebrauktu. Tur varētu vērot tik daudz pievilcīgu ķermeņu. Pašam man ir visai pievilcīgs ķermenis, kas spējīgs daudz ko izdarīt, un es nejustos tur tizli, kā, piemēram, es justos kādā rokdarbu pulciņā, ja tur nebūtu runa par jocīgām instalācijām vai kokapstrādi. Tiesa, es māku šūt, esmu šuvusi lelles, bet tās izskatījās pēc putnubiedēkļiem, tiesa, tādām tām arī bija jāizskatās. Nekad neesmu mēģinājis šūt kaut ko, kam ir klasiski labi jāizskatās. Varbūt vajag pamēģināt..? Viela pārdomām.
Tālāk es devos fotografēt to kaķi, ko atradu mežā netālu no vienām mājām. Es pazīstu visus turienes kaķus, un tas nav neviens no tiem, es šo kaķi nepazinu agrāk, bet aizvakar mēs iepazināmies. Aizvakar viņam bija vairāk miesas uz kauliem. Tas, kas viņu ir skrubinājis, nav bijis klasiski plēsīgais putns, jo kauli nav izsvaidīti, bet tas varētu būt kāds, kas tāpat paknābā un kam ir laba oža, lai atrastu šo rudo kaķi zem lapām, kur es to apraku.
Kaķis ir skaists. Tas ir pusgarspalvains, ar baltu astes galiņu un ķepiņām, bet pavisam rudu purniņu. Runcis. Es viņu fotografēju, izvietojot ap viņu rudās rudens lapas. Brīžiem palika redzams tikai kažoks starp lapām, tad es iemānīju kadrā tikai vienu apgrauztu ķepiņu, pēc tam eksponēju visu krāšņumu. Sanāks laba sesija, kā atbrīvot kaķi no lapām, pēc tam arī no kažoka un miesas uz kauliem. Es netaisos to darīt, to jau pamazām dara manā vietā. Aizvakar kaķis vēl bija visai svaigs. Aizparīt tas varbūt vairs nebūs tik svaigs, kā šodien. Redzēsim.
Nabaga cilvēki, ja kāds pēc viņa ilgojas. Es nezinu, kam kaķis pieder, ja tas vispār ir kādam piederējis, es pieņemu, ka ir, skaists, kopts kaķis.
Nabaga kaķis, ja nu viņš gribēja dzīvot. Droši vien, ka gribēja. Tagad viņam vienalga.
Tārpu gan nav... laikam par aukstu.
Tad es gāju mājās un nodevos darbam, ik pa laikam pačekojot šo un citus interneta iestādījumus. Ierakstīju kādu ierakstu, pačatoju skype ar cilvēku, kurš dzīvo Rīgā. Viņā varbūt pēc kādām dienām atbrauks, bet varbūt nē.
Par kaķi es viņam nestāstīju, kāpēc lai es stāstītu viņam par kaķi? Bildes ir tikai man, un tagad tas ir mans kaķis, ja dzīva kaķa man nav.
Pēc tam es mazliet nodarbojos ar zemes rakšanu, pamātes māsa te grib pie mājas audzēt puķes, jo es šeit gribu tikai audzēt zāli. Uzrakt man nav problēmu, lai viņa ņemas tālāk. Tiesa, es senāk esmu kaut ko nedaudz audzējis, bet tas bija senākos laikos, pavisam senos. Rakt gan man patīk, tāpat patīk izlasīt saknes no zemes, tur mājo miegainas sliekas, kas lokās, kad tās nejauši pārcērt uz pusēm. Es ceru, ka viņa te neaudzēs kaut kādas pavisam debīlas puķes. Es gribu baltas, ja jau puķēm te jābūt. Viņai liekas, ka es dzenu sevi postā, viņa ir viena no tām, kam liekas, ka man varētu būt depresija.
Tu tikai guli gultā un dzer, un smēķē.
Tā nav tiesa, es daru ļoti daudz ko, bet viņa nespēj tam noticēt. Viņa nespēj saprast, ka cilvēks, viens pats dzīvojot, var piekopt it veselīgu dzīves veidu un nemaz neilgoties pēc kāda, kas šeit mājotu.
Nē, es nekad nedzīvošu kopā ar kādu. Varbūt, ka man vēl kādreiz būs attiecības, tādas uz kādu laiku, kādas jau ir bijušas, bet neticu, ka iekulšos kaut kādās nopietnās lietās un kāds gribēs pārvākties pie manis. Te neviens negribētu dzīvot pat ar visām puķēm, tāpat es negribētu, lai te kāds dzīvo. Es neesmu pavisam pašpietiekama, nē, bet savās mājās es esmu pilnīgi pašpietiekams, te nevienam nav jābūt. Es šad tad varu ielūgt ciemiņus, bet viņi tāpat drīkst nākt tikai virtuvē un dzīvojamā istabā. Pārējās telpas viņiem ir slēgtas.
Tagad es atkal nododos darbam un rakstu pa starpai šo ierakstu.
Domāju, ka sanāca labi. Es gan tikai aprakstīju, ko darīju, bet minēju lietas, ko neviens nezina. Tas ir pirmais solis šajā ceļojumā, kas varētu būt man kas pilnīgi jauns. Pašai nav skaidrs, kāpēc, bet uzzināt to var laikam tikai darot. Interesanti, nedaudz biedējoši, bet pat es tomēr nedaudz mainos, lai arī esmu stabila kā klints un nemainīgs kā putekļi.

Nez kāpēc likās, ka pirmais komentārs būs pēc diviem mēnešiem vismaz :D
Un jā, par to dzimumu... kā jau man te norādīja, es miksēju dzimtes un jā, es to daru apzināti. Tas, ja kāds uzzinātu manu dzimumu, uz pusi samazinātu to personu skaitu, kas es teorētiski varētu būt. Tāpat, kā jau minēju, dzimumam manā dzīvē ir vienmēr bijusi minimāla loma. Es esmu panseksuāls. Kas nezina, jautājiet googles tantei. Kā panseksuālei man šis jautājums vispār ir visai vienaldzīgs. Tomēr es pieļauju, ka gan jau šis jautājums kaut kad no manis teiktā būs noprotams, jo es ģērbjos un izskatos kā savam bioloģiskajam dzimumam piederoša persona. Nu un tad, gan jau tāpat neviens neatkodīs.
Rakstu tā, kā jūtos. Realitātē uzvedos kā bioloģiskajam dzimumam piederīgs, bet prātā un jūtās esmu kaut kas pa vidu un šad tad arī viens vai otrs. Tāda nu es esmu un ar to ļoti labi sadzīvoju. Romantisko attiecību man nav un ilgstošu nav bijis, tā ka nozīme tam ir maza.
Ņemiet par labu, kā ir. Dzimuma ir tas, kas izsaka pārāk daudz un uzliek pārāk daudz stereotipu, tāpēc palikšu pie tā, ka esmu tas, kas nu es esmu, un kas nevienam nav jāzina.
Jā, protams, ka visiem liksies, ka esmu sieviete, protams. Tiesa, es pats ņemšu vērā to, ka to domāju par citu cibiņu, līdz kāds, kas viņu pazīst, atklāja man, ka tā nemaz nav. Sievietes ir daudz emocionālākas, sapņotājas, un daudz labāk pieņem sev kā iespējamu otru dzimumu, nekaunās par to, ka ir biseksuālas vai panseskuālas, un vispār ir... foršākas. Ja man būtu jābūt kādā dzimumā, jāpieņem tā loma, es būtu sieviete, bet labi, ka man tas nav jādara un varu palikt tāds, kāda esmu.
Domājiet, ko gribiet :)

Varētu iedot apskatīt, ieteikt šo - vēlīnā Viktorijas laikmeta pornogrāfija, erotika. Man ļoti patika. izsmalcināti un skaisti, tiešām. Porns ar nozīmi, mākslinieciko vērtību. Skaisti!
http://antique-erotic.tumblr.com/

Jocīgi jūtos par to, ka tik daudzi personāži šeit šķiet jau tādi zināmi, pazīstami, bet mani neviens gan vēl nepazīst. Es nevienu, kas raksta cibā, neesmu vaigā redzējusi, tiesa, varbūt esmu, bet nezinu par to. Atradu šo blogu jau pirms diviem gadiem, patiesībā tieši šodien paiet divi gadi un viena diena, kopš lasu. To es piefiksēju tāpēc, ka tajā dienā notika kāds manā dzīvē izšķirīgs gadījums, tieši pēc tam, kad biju pavadījis pāris stundu, lasot šo blogu vietni. Patiesībā man jau bija šeit profils, lasīšanai, bet negribējās sākt rakstīt tur, jo vairs nepatīk tas neizteiksmīgais vārds. Tagad es jūtos pilnīgi citādi, kā pilnīgi cita persona, pašai liekas, ka pa šiem diviem gadiem ir tik daudz kas mainījies, jau sākot ar to dienu pirms diviem gadiem, bet citi cilvēki atkal man saka, ka esmu tieši tāds pats, kā vienmēr. Cilvēki bieži vien uzsver, ka es nemaz nemainos.
Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka visa mana galvenā dzīve notiek iekšēji, kā arī manos dzejoļos un prozas darbos. Tas nenozīmē, ka man nav draugu, ka es nekad neeju uz tusiņiem un visu laiku sēžu mājās, nē, bet tas viss ir mazāk svarīga mana daļa. Svarīga, bet ne tik plaša un man pašai nozīmīga.
Ciba man ir bijusi nozīmīga kā saskares punkts ar cilvēkiem, ko nepazīstu. Tā kā es strādāju mājās, dzīvoju laukos un maz uzturos vietās, kuras nepazīstu, tad man gan apkārt ir cilvēki, bet viņi īpaši nemainās. Dzīvoju ļoti noslēgtā pasaulītē, visi man pazīstamie cilvēki ir no mana rajona, tiesa, daudzi pārcēlušies uz Rīgu un dažām citām vietām, bet viņus es satieku tad, kad viņi iegriežas mājās, kas man par prieku notiek visai bieži. Rīgā esmu ļoti reti. Pagājušā reize bija ļoti nesen, pirms pāris nedēļām, bet pirms tam - pāris mēnešus pirms cibas ēras, tātad pagājuši jau vairāk kā divi gadi. Tuvākajā pilsētā sanāk būt bieži, bet arī no turienes ir daži draugi, to uzskatu par piemājas teritoriju. Kaut kur tālāk - sanāk vēl viena lielāka pilsēta, jo pati tuvākā ir ļoti maza, un tas tad arī laikam viss, atskaitot klejojumus pa mežiem un laukiem. Rīgā sanāk būt tad, kad nopietnāk saslimstu, kā arī reizi pāris gados gribas nopirkt kādas normālākas drēbes, kā var atrast vietējā miestā, un varbūt vēl šo to. Šo to pasūtu internetā, tāpēc īpaši lielas vajadzības doties uz lielpilsētu man nav.
Kaut kā pietrūkst personīgāka skata uz citu cilvēku dzīvēm. Dzīvoju savā mazajā pasaulītē, uz kultūras pasākumiem neeju, nu labi, gandrīz neeju, nekādas aktivitātes un interešu klubus neapmeklēju, neesmu vēl atradis neko, kas mani tiešām aizrautu, ko dara kopā ar citiem cilvēkiem. Vienatnē ar savām domām viss liekas interesantāk. Draugi domāti, lai dalītos ar domām, idejām, lai būtu kāds siltums blakus, lai kādam pastāstītu par savu dzīvi, uzklausītu viņu dzīves, lai kopā pastaigātos, lai aizietu ciemos, redzētu, kā viņi iekārtojuši savu dzīvi, bet man nav interesanti neko darīt ar viņiem kopā. Kaut ko darīt es varu tikai viena, ar sevi, vērot, kā lietas notiek man blakus un manī.
Tad nu man tik ļoti iepatikās sekot līdzi citām dzīvēm. Ideāli, neviens nav jāsatiek, nevienu nav jāiepazīst, bet var vērot un lasīt, izsekot līdzi pārmaiņām, kādas manī nenotiek. Jocīga kautrība gan tagad piedraugot tos, kas likās paši interesantākie... vienu izdarīju, bet tālāk šī vēlme pārvērtās mulsuma pilnā nespēcībā. Varbūt arī nevajag, turpināšu viņus lasīt no otra profila.
Tā vietā es sarakstīju daudz, daudz savu interešu, neko neslēpjot, un pirmo reizi mūžā varēju izmantot opciju "meklēt pēc interesēm", ko nekad nebiju varējusi izmantot. Jā, daži iemīļoti tēli parādījās augšpusē, bet citi atkal nē. Interešu saraksts jau daudziem ir īss un garlaicīgs, bet personība - bagāta. Nosodījos pie sevis, ka daudzi, ar kuriem manas intereses sakrita lielā mērā, ir tagad jau neaktīvi lietotāji, kuriem pēdējais ieraksts vēl kaut kur 2005. gadā, un arī daži tikai lasītāji, kāds es biju pirms tam.
Pašai interesanti, kā pēkšņi vienā dienā es izlēmu piedalīties šajā pasaulītē, kas nez kāpēc kļuvusi dīvaini tuva man. Nekad nebūtu domājis, ka izlemšu kaut ko rakstīt. Biju apsvērusi domu publicēt šeit dzeju, bet atmetu, taču kaut ko rakstīt par savu dzīvi - nekad. Tomēr šajā divu gadu jubilejā es sajutu dīvainu, agrāk nepiedzīvotu izmaiņu sevī - vēlmi izpausties. Manā lēnajā personībā katra izmaiņa ir liels notikums. Es vienmēr esmu ieturējusi ļoti noteiktu kursu, visu savu mūžu, ja ko izlemju - pie tā palieku, ja kaut ko gribu - simts reiz apsveru un tad daru, bet daru es maz lietu. Visa kustīgā, mainīgā pasaule ir manī iekšā.
Nezinu, kāpēc izlēmu, ka vēlos šo jocīgo pasauli laist ārā. Pats nesaprotu, nemaz nesaprotu, kāpēc to pēkšņi gribu, un man tas ir milzīgs jaunums, parasti es vienmēr spēju izanalizēt savas domas un sajūtas, saprast, kas ir pamatā kādai vēlmei, un tad izlemt, vai man tas nāks par labu un ir vajadzīgs. Manī nav nekā spontāna, izņemot iekšējās pasaules idejas, bet tām nav piesaistes realitātei, tās ir kā mirāža, kas neko neietekmē, jo es neesmu šizofrēniķe, mans saprāts ir pavisam vesels, es ļoti labi nodalu iedomu pasauli no reālās. Tomēr manī ir radies jauns impulss atvērt savu pasauli.
Es neloloju ilūzijas, ka kāds tai sekos ar tādu interesi, kā es sekoju dažiem cibas tēliem. Tomēr kāds kaut ko šeit lasīs, noteikti, un man ir tik interesanti to apzināties. Nevis to, ka komentēs, bet ka vispār lasīs un kaut ko par to domās, lai vai cik mazos apmēros šī saskare nenotiktu. Mana iekšējā pasaulīte un ārpasaule... saskarsies.
Tāpēc es nevēlos dot pilnīgi nekādas ziņas, kas varētu dot iemeslu manis atšifrēšanai. Nevēlos minēt neko no savas reālās dzīves, kas varētu dot kādu pavedienu, bet tas nebūs grūti. Pagaidām esmu pateikusi tikai dažas lietas - pirms diviem gadiem manā dzīvē notika kaut kas nozīmīgs (bet to neviens nezina), es dzīvoju laukos (tas neko nepasaka), es pirms diviem gadiem un pirms dažām nedēļām biju Rīgā (pirms diviem gadiem to neviens nezināja, par pēdējo braucienu zina, bet tas tomēr ir ļoti maz, jo neesmu minējis datumu). Kaut ko izsecināt var, bet es tiešām domāju, ka pārāk maz.
Mana iekšējā pasaule ir pārāk ar manu ārējo dzīvi nesaistīta, lai to varētu kaut kā no malas saistīt ar manu personību. Pat tuvākie draugi nenojauš lielāko daļu no tā, ko es domāju un ko izdzīvoju savā pasaulītē. Es lasu daudz grāmatu, bet apspriežu ar draugiem (tiem pāris, kas lasa), tikai noteikta stila grāmatas, ne tās, kas man patiešām patīk un kaut ko nozīmē. Es fotografēju, bet lielākā daļa fotogrāfiju ir tikai man un tās es netaisos publicēt. Tās, ko es rādu citiem, ir banālas, bet bieži skaistas, kā klasiski saulrieti, miglaini meži, dzērvju kāši un tamlīdzīgi. Tās ir jaukas, bet tas patiesībā nav tas, ko es dodos fotografēt, tas viss notiek pa ceļam. Nē, es netaisu savu tēlu realitātei, viss, kas tiek rādīts draugiem un ģimenei (ja par tādu to var saukt), ir īsts. Es jau tiešām lasu tās grāmatas un fotografēju tās bildes tāpēc, ka man patīk, vienkārši es nodalu to pusi, ko kāds var redzēt, no tās, ko nevar, un viss ir vienlīdz īsts un patiess. Viss notiek pilnīgi dabiski, es nejūtos tā, ka melotu. To iekšējo pasauli es vienkārši nemāku izrādīt, viņa pati aizslēdzas un nenāk laukā.
Par to ģimeni... jā, es esmu adoptēts, bet tagad vairs nav neviena cilvēka, izņemot kaut kādus bērnu nama darbiniekus, kas zinātu, ka esmu adoptēta. Abi mani audžuvecāki ir miruši un neviens nezina, ka neesmu viņu bērns. Viņi mani adoptēja lielā vecumā, kad vēl bija pēdējais brīdis, lai nosimulētu grūtniecību pamātei. Tātad arī šis fakts neko nevienam vairs neizteiks. Jocīgi, viņa pat staigāja ar polsterētu vēderu un visiem laimīgi stāstīja, ka ielēkusi pēdējā vagonā, lai vēl paspētu kļūt māte. Patiesībā viņai vairs nebija dzemdes, taču arī to neviens nezina. Jocīgi, laikam mani audžu vecāki man tomēr ir kaut ko iemācījuši un devuši, kaut kādu slepenību, jo citādi es liekos tik atšķirīgs no viņiem, cik vien bērns var būt.
Norādīju pareizo dzimšanas gadu un mēnesi, bet ne datumu.
Tātad, domājams, ka neviens nekad mani neatkodīs. Kad putekļi un pīšļi sāk runāt, tos nekad neasociēs ar veselīgo, smaidīgo, skaistas, klasiskas dabas fotogrāfijas veidojošo cilvēku.
Te nu es esmu, pamazām eksponējot pasaulei savu mirušo, aizkapa pasaulei, citai realitātei piederīgo dzīvi. Mironis, izkāpis no nedzīvojušas pasaules kapa.

Jau ilgāku laiku lasu šos blogus, bet tā arī nebiju piereģistrējusies. Pēdējā laikā esmu pamanījusi dažus samērā interesantus personāžus, kas slēpjas zem noslēpumainiem vārdiem. Pats es ilgi nespēju izdomāt, kādu noslēpumainu segvārdu izvēlēties. Ilgi domāju līdz manas pārdomas noveda pie jūras, ko mīlu un dievinu. Nevarētu teikt, ka es perfekti pārvaldu ķeltu mitoloģiju, bet pāris pasaciņas izlasīju esmu, pat atceros, kā māte man lasīja priekšā. Protams, tas ir tikai manā izdomātajā dzīvē, patiesībā māte man nekā nav lasījusi priekšā, esmu bārene. Tomēr kā klasiskajā grāmatiņā par to kā aizbildnis pieviļ un paved aizbilstamo, man ir sava - izdomāta dzīve, kurā es, pat esot bārenis, tomēr varu iegūt māti, kas lasa man priekšā pasakas.
Tātad, māte man lasīja priekšā dažādu tautu pasakas, un tajās ir dievs Manannāns. Jūras dievs, ūdens un nāves dievs.
Viņu ikviens, kas dzīvo Menas salā, drīkst vienu reizi dzīvē piesaukt palīgā, un šis dievs nāk. Trīs reizes tu sauc viņa vārdu, un dievs nāk. Trīs reizes sauc manu vārdu, un es palikšu tieši tur, kur bijusi - savas pagājušās dzīves kapā. Manis it kā nemaz nav tagadnē, toties esmu mūžīgs, kā jūra, kā rēcošais okeāns.
Kaut ko jau es šeit sarakstīšu. Droši vien izkopēšu rakstus no savas vecās dienasgrāmatas.
Man šodien draudzene teica, ka man esot talants un būtu nejēdzīgi to izsviest vējā.
Redzēsim.
Varbūt pat iesperšu kādu dzejas darbu... varbūt.
Ja saņemšos.
Eh... es nemāku būt tagadnē. Neviens to nesaprot. Man ir draugi un draudzenes, bet tomēr šo neviens nesaprot. Ir cilvēki, kas cenšas pieķerties mūžīgajai tagadnei, viņi ir mani elki. Man tagadnes nav vispār, es to nejūtu...
Man ir tikai zināmā pagātne un nezināmā nākotne, kurai gan vērību es piegriežu maz. Pagātne vismaz ir bijusi...
Kaut kas ir bijis, kaut kas tiešām ir bijis.
Es.