Kaut kas, kas ir bijis

Ar puišiem viss ir vienkāršāk. Tagad Sibilla ir apvainojusies uz Vēsumu par to, ka viņš ir vēss. Vēsums man uzticēja, ka viņam liekas, ka Sibilla pārāk daudz iedomājas. Taču viņš to pateica tikai man, klusi, uz austiņas, kamēr Sibilla klaigāja pāri mežiem un laukiem. Te nu bija jaukā pasēdēšana. Domāju, ka mums ar Skudru visu vēl sanāks nokārtot, jo Vēsums nav izdarījis neko tik briesmīgu (tā mums visiem trim liekas), un gan jau Sibillai ir tikai PMS vai kaut kas tāds.
Ar puišiem vienmēr ir vienkāršāk. Meitenes ir kaut kādā ziņā interesantākas, lielākā daļa viņu ir dziļākas par puišiem, vismaz saskarē ar mani es to jūtu, ja arī vispārēji varbūt tā nav. Es spēju atrast vairāk saskares punktu un viņas man vairāk uzticas.
Taču ar puišiem ir vienkāršāk. Ar viņiem var runāt, skūpstīties un gulēt, un vēl arvien nav nekādu īpašu problēmu, kamēr ar meitenēm problēmas sākas jau, kad ne tā paskatās.
Es neesmu gulējis ne ar Vēsumu, ne ar Skudru. Jāatzīst, ka es ļoti labprāt tomēr gulētu ar Vēsumu. Viņa Lietus pils ir plūstoša un labi izmērcētu manus pelnus. Ak, ne viss labais reiz pienāk. Man liekas, ka šis nepienāks. Viņš ir baigais... nu, viņš. Viņš ir vēss, Sibillai taisnība, bet tieši tur ir viņa ciniskais skaistums. Ak, tās stiegrainās rokas, tie kaulainie gurni un spēcīgie pleci. Viņš ir skaists.
Jā, jā, es esmu gulējusi ar Sibillu, bet tas bija sen un liekas, ka tas vairs neskaitās, lai gan toreiz bija paliels tracis ar to, ka viņa gribēja attiecības. Kāpēc sievietes visu uztver tik nopietni, labi, ka es neesmu sieviete, ja man šitā būtu jāmokās, nesaprotu, kā es tiktu galā. Saka, ka tā nav visām, bet parasti ir. Sibill arī ir skaista, bet citādi. Arī viņai ir stiegrains ķermenis un plati pleci, bet gurni nav kaulaini, tie ir pat visai vijīgi. Patīkami. Toreiz es to vēl nebiju pamanījis, vai arī viņai vēl gurni tādi nebija?
Redz, lai vai cik sieviete nebūtu stiegraina, viņas gurni tomēr ir vijīgi, vismaz no iekšpuses, un tie vienmēr grib ievīties un iepīties, ielipināties un paturēt. Ja ne paturēt, tad vismaz dzirdēt kaut ko... kā vienā A. Grīna grāmatā. Tur kalpone mēģināja pavedināt mājas saimnieku, gaišā dienas laikā izģērbjoties pavisam plika. Kad viņš pieklājīgi, bet tomēr atraidīja, viņa jautāja kaut ko tādu kā: "Ja ne, ne, bet saki - vai es tev vismaz patīku?". Viņam patika gan. Ja arī sieviete spēj pieņemt noraidījumu, vai pat pati negrib neko vairāk, viņai tomēr kaut ko vajag, nu kaut ko noteikti vajag. Kaut kādu atzinību, kaut kādu drupačiņu no "es tevi mīlu", vismazāko drupatiņu. Puišiem ne, viņi grib zināt, ka bija labi, un arī ne vienmēr.
Ak, es tiešām gribēju redzēt viņus visus, sevišķi Vēsumu. Pēc tam Pelnu pilī es varētu visu piedzīvot labākā versijā un ieķerties viņa kaulainajos gurnos, ja arī neko vairāk.
Kušs, nomierinies, trakais, tu esi kļuvusi emocionāla. Viss tāpat notiks, šeit vai citur. Kur tev jāsteidzas?
Miers. Pelni vienmēr palīdz. Es varu dedzināt tagadni ar savu liesmu un piešķirt pagātnes pelniem jebko.