Kaut kas, kas ir bijis

Tāpēc ir jāpadomā, lai es eksistētu. Par sevi un mums, un tām citām.
Žurka tiešām viņam izstāstīja, bet pēc tam, kad Lietus bija ciemojies. Pēc tam, kad es ar savām tārpainajām rokām viņu atvēru.
Nepatika, viņš pacēla apvainošanās karogu. Es nespēju sagaidīt, kad par to varēšu domāt, virtuāli viss ir vienlaicīgāks, bet šoreiz es apstājos un gaidīju, ilgi.
Viņš ir tur tālu projām un tārpi viņa plaušās ir atjaunojušies, atdzimuši no tiem dūmiem, ko viņš nespēj pārstāt sevī pumpēt. Tie lokās un kņudina, un izgrauž jaunas alas, līdz pār viņa lūpām līs melnas, piedūmotas asinis. Kā es par to jūtos? Tā, kā es vienmēr esmu jutusies, tik vienmēr, kopš viņš aizbrauca.
Nav skaisti, ja glezna satrūd. Gleznām jābūt mūžīgām. Viņš ir glezna lietus pielietā dārzā, zem skaistuma jumta, kas to sargā. Tomēr viņš pats iegrieza savā gleznā ar tiem dūmiem, ielaida tārpus un ķirmjus, kas atkal sāk ēst viņa skaistumu, viņa gleznu.
Es gribētu redzēt, kā tas notiks. Vienalga, vai vēlreiz operēs vai nē. Un Žurka tomēr pastāstīja viņam, mirstošam. Par to, ka esmu mauka, kaut vai viņš mani pameta vienu Pelnu Pilī, bez Lietus, bez pelnu dubļiem, tikai ar sausiem, putošiem, gaistošiem pelniem, kas nespēj barot saknes jaunai dzīvībai.
Viņš mirs un miris būšu arī es.
Man pat vairs negribas viņu saukt vārdā, bet viņa Pils vārdā. tomēr viņš ir tas, kas viņš ir un vairs nebūs. Vēsums. Attālums. Tas vienmēr mūs vienoja. Vai viņš vēlreiz to pārvarēs no ārzemēm? Vai es redzēšu viņa pēdējo skatienu, vai es dzirdēšu viņa pēdējo gārdzošo elpas vilcienu?

Atgriezās, iegriezās, palika.
Pēc ilgāka pārtraukuma saldāks.
Man būtu vajadzējis teikt, ka es to negaidīju, bet es gaidīju un zināju.
Nekad nerīkojos spontāni un neuzdrīkstos daudz, bet šoreiz tas nebija daudz, tas bija viss, kas vajadzīgs, pietiekami.
Tikko kā viņš kāpa pār slieksni, tā atspiedu pret sienu un sāku pogāt vaļā bikses.
Nepretojās, tikai mulsa, izteica pāris "nu, bet..."
Mums tomēr kaut kas bija, vienmēr esmu to zinājis.

Pelnu pils ir nemierīga.
Pie manis ieradās viena no Purva pils.
Purva pils ir smaržīga, plika un dziļa.
Tas, ka man ir kāds īsts sakars ar citu pili bez Lietus pils mani pārsteidza.
Es pacēlu "ej prom, mauka" karogu, lai gan tā nebija viņas vaina.
Tā bija manējā. Es izdrāzu, izlaizīju, apčamdīju un tad izmetu pa pils torņa augstāko logu.
Tas bija pretīgi.
Tā bija Nenovēršamība, bet sasteigta un pārspīlēta.
Fui.
Man.

Ciemosies Latvijā.
Nāks ciemos.
Ievāks informāciju.
Vērtēs.
Skatīsies uz Pelnu Pili kā uz ex.
Kaut kas vēl tur ir.
Jautājumi, kādus neuzdod, kad vienalga.
*
Atradu peli, pilnu ar tārpiem. Nesaprotu, kā tad tā. Ir auksts. Vai varbūt tomēr jau ir silts.
Kā lai es zinu? Es vienmēr eju uz priekšu kā osis. Lēnāk. Kā akls.
Nu re, mana dzīve ir teika. Es to atradu. Es esmu osis, lēnais, aklais koks. Tāds ar nocirstu galotni, bez mērķa uz augšu.
Akli vēroju caur aklām izjūtām, caur aklu ādu, aklām ausīm.
Nepamanu, ka ir jau silts.
Un ceru, jūtu vēl... ka bija silts.
Ka kāds bija pret mani silts.

No ārpuses gražojos pret to, ka kaut kas jādara, bet iekšā eju un daru. Kā pie tā nonācu, nezinu. Kur atrast tikai kaut ko tādu, kas iekustinātu manu stingo seju, lai es varētu kādam uzsmaidīt?
*
Es eju, pacēlusi kārtējo karogu, nesaprasdams, ko vēstu.
Kaut ko par padošanos, kaut ko par izmisumu, kaut ko par vēlmi, bet neskaidrojas.
Pelnu pilī klusums, bet es gribu dziesmas.
Es gribu vienu pašu mirkli īstenības, tagadnē, un tad simtiem mirkļu Pelnu pilī, to izjūtot un piedzīvojot.
Tādu mirkli, kurā solās.
Es sēžu savos pelnos.
Saltos.
Mirusi pirms gadsimtiem, spiesta dzīvot.
Kā māku tā daru.
Iepatīkas.
Jādara tālāk.
Karogs, kuru rādu, nav saprotams man pašam.
Cik tālas pilis tas var apvēdināt?
Necik.
*
Es gribētu, bet nekas jau nav tik labs atkal, viss ir labāks pirmo reizi.

Man patīk Vecums. Tas ved pretim Nenovēršamībai. Nenovēršamība ir drošība. Viss nomirs, viss pilnīgi droši nomirs. Tas, par ko mēs varam būt pilnīgi droši ir tas, ka mēs nomirsim. Ka visi citi arī nomirs. Saule apēdīs Zemeslodi un arī tā nomirs.
Tomēr Nenovēršamībai var tuvoties arī pa ātro ceļu, nevis pamazām, pamazām atmirstot. Var plosīties un kaukt baisā balsī. Var ciest un graizīties.
To veci cilvēki nedara. Šķiet, ka tā ir pretruna. Var izskatīties, ka tu sēdi un gaidi nāvi, bet ik pa laikam uzliesmo ātrumā, bet tomēr tā nav, nav. Pavisam vecs esi, kad tās liesmas vairs nav un uzliesmot vairs nevar.
Es pamazām atkal to zaudēju. Biju jau piedzimusi veca, tad bija tas viens brīdis, kad pārdomāju, dzīvoju, liesmoju un degu ātri, bet tagad atkal grimstu. Grimstu vecumā un trūdos, lēnos un staipīgos.
Vai es tiešām gribu?
Nē, mans ķermenis vēl ir jauns. Man ir laba veselība. Es varu noiet 20km vienā paņēmienā ar fotoaparātu stingstošās rokās. Es gribētu kādu laiku tuvoties nāvei ātri.
Bet vai es viens māku? Iepriekš notika saskaršanās ar Viņu. Kas būs tagad? Tāda dāvana nāk vienreiz. Kad tevi pagrūž līdojumam. Jāceļas spārnos pašai, bet vai es māku.
Laikam nē. Bet pagaidām es tomēr vēl vismaz sapņoju vēlreiz degt un mirt ātrumā.

Viņš tomēr nomira. Pārcēlās uz ārzemēm. Visa Latvija ir tārpaina.
Es to mīlu. Mirstoša zeme. Pavasaris te nekad nepienāks.
Vismaz ne jau nu bez Vēsuma un Lietus.
Es arī esmu miris. Mēs visi esam mirušas.

Kaut man būtu. Gribas rakstīt pēcnāves vēstules. Daudz. Sadedzināt. Rakstīt. Daudz. Sadedzināt. Rakstīt. Atstāt.

Kāpēc man gribas rakstīt, teikt, stāstīt, kliegt?
Kāpēc man ir sajūta, ka ir notikusi kļūda, ja kļūdas nav un es to zinu?
Laikam saskāros ar visīstāko patiesību, kuru neviens nekad nespēj pieņemt vagīnas līmenī. Prātā var, zemāk nevar. Kur nu vēl pa vidu sirdī. Daikts to nav spējīgs saprast, viņam vajag, lai ir labi visu laiku tā kā bija sākumā, sirds grib, lai viņu kairina tikpat apsēstā manierē, kā no sākuma.
Zudusi visa mana poēzija, man beidzot pašam saskaroties ar šo likumu, kaut prātā jau sen tam ticēju. Tas viss ir tikai pirmreizīgums un tikai un vienīgi šeit un tagad mūžīgi mūžos. Tajā brīdī ir jābūt "mēs mūžam būsim kopā", tajā brīdī no sirds ir "mūžīgi". Citādāk nevar, bet tas nav prāta mūžīgi, tas ir sirds mūžīgi.
Nokniebos ar Mālu pils saimnieci Žurku. Tāpat vien. Tas bija ne vairāk, ne mazāk kā tizli. Tas bij pilnīgs nekas, bet tāds nekas, kas pielīp un pieķep, kā žļerkstīgi māli. Viņa vienmēr man ir lipusi klāt, tāpēc iecēlu viņu valdīt Mālu pilī. Padevos kaut kāda vājuma pēc, meklēju kaut tik daudz siltuma, cik var dot žurkas plikā aste. Tik daudz arī dabūju.
Vai viņš to uzzinās? Gan jau Žurka izkladzinās visam pagastam. Ko viņš domās? Tās ir visparastākās domas pasaulē, kādas piemeklētu katru, bet mani tās pazemo.
Es esmu šajā pēcšķiršanās posmā tik stereotipiska, ka man riebj.

Ierakstīju tāpat vien, bet tagad plūst. Asaras, siekalas, sperma, viss pa gaisu reizē. Es noticēju, es gribēju, es dzīvoju, bet tas viss izrādījās kārtējā pagātne. Es gribu raudāt, ēst un drāzties. Es esmu noguris. Man vairs nav sirds. Vai zombiji mirst ātrāk? Es ceru, ka nē. Es gribu mirt lēnāk. Mirt un mirt, un mirt. Es esmu tukša.
Nē, man nav žēl, ka viņš aizgāja, es pats viņu aizgrūdu prom. Es to gribēju. Es gribēju zaudēt. Man bija par daudz. Es viņu attālināju. Kā Visums izplešas. Mēs nemainījāmies, bet vietas starp mums kļuva vairāk un es vienā dienā vairs nespēju sadzirdēt, ko viņš saka. Es nekad nebūtu ticējusi, ka vietas var būt tik daudz. Kad viņš aizgāja, vietas kļuva mazāk. Es mērīju līdz viņam, tagad es mēru līdz Nenovēršamībai un Nāvei, līdz beigām, un tās ir mājīgi tuvu, pavisam blakus.
Neviens tā arī neuzzināja. Es taču dzīvoju viens mājās. Kurš jauns cilvēks dzīvo viena mājās, kur tuvākie kaimiņi ir tik tālu? Lauku viensētā tagad jau agrajos divdesmit. Mani audžuvecāki aizgāja nenovēršamo taku, es paliku viens. Neviens nezina, kas te nāk, ja vien nenāk pa to vienu ceļu garām tuvākajiem kaimiņiem. Viņš vienmēr nāca no meža. Ja kāds arī kādreiz redzēja, tas nebija bieži, visi zināja, ka esam draugi. Es nebiju pārsteigta, ja viņš atnāca lietū, miglā un negaisā.
Mēs bijām viens otrai klusībā, pelnos un lietū. Mūsu pilis izveidoja smalkus pelnu dubļus. Ar tiem mēs zīmējām viens otram sirdī un prātā, un tagad tas ir nenovēršami beidzies.
Kāpēc tas pēkšņi rakstās? Kāpēc, pēc četriem mēnešiem? Tas bija ilgi. Daudz ilgāk nekā es biju domājusi. Kādu brīdi vēl bija tā, kā pēc kāda nāves. Vakar viņš vēl bija, man viņa tik ļoti nepietrūkt. Šajā nedēļā vēl viņš bija, man viņa tik ļoti nepietrūkst. Šajā mēnesī vēl viņš bija, man viņa tik ļoti nepietrūkst. Uz gadu tas nedarbojas, tas nedarbojas, viņa jau nav pārāk ilgi. Četri mēneši.
Es gribu viņu atpakaļ tāpat kā rudeni. Es gribu rudens sākumu, kad viss mirst. Pēc tam jau ir pierasts, ka mirst, bet es gribu to sākumu, kad beidzot ir skaidrs - ir rudens, bet rudens vēl nav bijis ilgi. Es negribu novembra rudeni, kad jau ir gana. Es gribu septembra vidus rudeni. Tas ir smieklīgi, es gribu vēl vienu sākumu ar viņu.
Es gribu vēl vienu neticamu atklājumu. Es gribu neticību un cerību. Un pirmo pieskārienu, pirmo skūpstu, pirmo ieiešanu. Es gribu viņa nodurtās acis un bālo ādu. Es gribu sārtumu viņa vaigu galos par to, ka viņam gribas turēt manu roku. Es gribu viņa pārvarēšanu, viņa iejušanos, viņa smaidu.
Nav otra tāda kā viņš un viņš jau ir aizgājis Nenovēršamībā, bet pirmo reizi mūžā es gribu vēlreiz, pirmo reizi mūžā sākums bija labāks nekā beigās.

Mēs izšķīrāmies, ja kas. Jau pirms mēnešiem. Nenomira, izoperēja, palika garlaicīgāks.
Es esmu pelni un skatiens pa logu.

Vecas dēļu grīdas, uz kurām ilgi lijis ūdens, ir kaut kas, kam pieskarties ar kailiem ceļgaliem.

Cib cib cib... cip cip cip!
Apnika. Nedzēsīšos ārā, gan jau atkal atapniks.

Šajā vasarā ļoti ātri sāk dzeltēt lapas. Laikam karstuma dēļ. Cik ironiski - vasaras galvenā izpausme nogalina to ātrāk. Izdeg, pārpelnojas.
Nāk vislabākais, kas ir.

Es dievinu šo vasaru, tā ir kā mana mūža mīla Vēsums. Viss ir izmircis, nebeidzams rudens. Viss pūst vēl pat nepaspējis izaugt. Viss virzās uz priekšu savā Nenovēršamajā ceļā pretim iznīcībai. Esmu mikla, izmircis un laimīga, ieritinājies starp slapjām melleņu mētrām, nosalusi un Nenovēršamā virzībā.
Mēs tiekamies nedaudz retāk, bet tas ir labi. Viņš turpina būt samulsis, viņš baidās.
Manā Pelnu pilī viss ir mierīgi, bet uguns gruzd. Tā rada jaunus pelnus, kuriem samirkt viņa nebeidzamajā lietū. Visa pasaule ir pielāgojusies mūsu neparastajai mīlai. Pie mājas kāds dedzina kūlu vienīgajā saulainajā dienā, bet pēkšņi uznāk lietus un izmērcē pelnus, apdzēš uguni, viss iesūcas zemē, kur to ēdīs sliekas un zemes sīkbūtnes.
Pasaule pilna simbolu.
Es vēl joprojām uzroku maijvaboļu kāpurus. Tie man tik ļoti patīk. Baltgani, brūnām galvām, jocīgām, mazām ķepiņām. Diez, kādā krāsā ir to dvēsele?
Es skatos uz katru mirkli savā dzīves filmā, un katru mirkli pēc tam, kad es par to domāju, kad tas beidzot notiek pa īstam manā galvā, es nevaru saprast, kā es esmu nonācis šādā situācijā, kad ir slapja, auksta un trūdu pilna vasara, un ir viņš, man lietainais draugs, mans ziemeļvējš, mans Vēsums.
Vai man tas bija paredzēts vai es pati to kaut kā izdarīju?
Es nezinu. Bet viņš ir mans un mums ir šī izlijusī vasara.
Cik ilgi?
Ne pārāk, es domāju.

Beigts. Zaļš.

Dažreiz man liekas, ka es tomēr esmu izrādījusies slima. Ka manas fantāzijas un nespēja sajust tagadni ir pierādījums tam, ka es tomēr nespēju atdalīt fantāziju no realitātes un patiesībā esmu ļoti, ļoti slims.
Es īpaši nebrīnītos, ja Vēsums izrādītos mans iedomu tēls, jo viņš pilnībā ienāk manā slepenajā pasaulē, viņš ir tik ideāls, viņš saprot visu, par ko es runāju, un es sāku runāt ar viņu par to, ko es rakstu šajā blogā. To es nekad neesmu ne ar vienu runājusi. Nekad.
Viņš ir pati Nenovēršamības pilnība. Viņš ir kā sapņu piepildījums, kā... Dievs. Es nekad neesmu daudz domājis par Dievu, lai gan pieļauju, ka kaut kas tāds varētu pastāvēt. Tomēr tagad es par to domāju, un man liekas, ka Dievam būtu jābūt tādam, ar kuru tev saskaras visa esamības virsma. Dievā tu iederies kā kosmonauts skafandrā.
Es iederos Vēsumā kā loceklis vagīnā. Kā cigarete iemutī. Kā asinis asinsvados. Kā pelni... visur.
Viņš tiešām ir īsts? Man grūti tam noticēt. Man liekas, ka esmu sajukusi prātā, bet tādā gadījumā es esmu vēl jo vairāk laimīgs. Ja tas viss notiek tikai manā galvā, tad man to neviens nekad nevarēs atņemt.
Jā, esmu pieķērusies. Nopietni. Tik nopietni, kā vēl nekad.
Ielipis un iesūcies, un... kā trūdi viņš bagātina manu zemi.

Un es vēroju.
Šajā dzīves periodā man iedalīta laime, citā man būs iedalītas sāpes.
Es māku izbaudīt abus, bet šo laimi kaut kā sāk pārāk gribēties paturēt. Mums abiem kopā tomēr ir pārāk labi. Kā lai nepieķerās, ja viņa mati ir tik spuraini, ja uz viņa kakla tā izspiežas dzīslas, ja viņa balss ir tik zema un čerkstoša, ja viņš smaržo pēc cigaretēm un viskija?
Kā lai nekļūstu traks pēc viņa, ja viņš kož man pat acu plakstiņos un piekrita sadurt adatas man aiz nagiem?
Varbūt viņš tomēr būs tas, kura dēļ es būšu gatava mirt, jo tas ir kaut kas pilnīgi galīgs un nemaināms, un mūžīgs?
Tās četras (un varbūt tikai trīs) reizes pirms tam vairs neliekas nekas, cik ļoti es gribētu izšķīst viņā, lai nekas nepaliek pāri.
Man gribētos, lai viņš apēd manu miesu. Ja viņš piekristu, es mirtu tūliņ un tagad, bet man ir aizdomas, ka tas tomēr būs viņam par traku.
Man liekas, ka viņš mēģinātu, bet mani atvemtu. Es esmu tieva, bet manis tomēr ir kādi kilogrami...
Vai viņš mīl mani? Par to es kaut kā pat nespēju domāt. Mana mīlestība ir tik liela, ka man ir vienalga un es nespēju saskatīt svarīgumu tajā, cik ļoti viņš mīl mani.
Ja tik daudz, lai, svīstot un šķebinoties, tomēr sadzītu man dažas adatas aiz nagiem, tad mīl pietiekami, lai es mīlētu viņu mūžīgi.
Cik ļoti egoistiski - tā mīlēt, bet īpaši pat nedomāt, cik ļoti mīl mani.
Es paņemu labāko.
Tāda laikam es esmu.

Nu nesaprot!!!
Kāpēc tīņu problēmas, apdziedātas mūzikā, skaitās tizli un zemi?
Jums tās problēmas nebija īstas?
Man vēl arvien ir.

Man jau nav žēl, nē. Bet tas viss saldi beigsies.
Nē, viņš nemirs, bet tas bija skaisti.
Es viņu mīlu. Sevišķi dibenu.