Kaut kas, kas ir bijis

Tāpēc ir jāpadomā, lai es eksistētu. Par sevi un mums, un tām citām.
Žurka tiešām viņam izstāstīja, bet pēc tam, kad Lietus bija ciemojies. Pēc tam, kad es ar savām tārpainajām rokām viņu atvēru.
Nepatika, viņš pacēla apvainošanās karogu. Es nespēju sagaidīt, kad par to varēšu domāt, virtuāli viss ir vienlaicīgāks, bet šoreiz es apstājos un gaidīju, ilgi.
Viņš ir tur tālu projām un tārpi viņa plaušās ir atjaunojušies, atdzimuši no tiem dūmiem, ko viņš nespēj pārstāt sevī pumpēt. Tie lokās un kņudina, un izgrauž jaunas alas, līdz pār viņa lūpām līs melnas, piedūmotas asinis. Kā es par to jūtos? Tā, kā es vienmēr esmu jutusies, tik vienmēr, kopš viņš aizbrauca.
Nav skaisti, ja glezna satrūd. Gleznām jābūt mūžīgām. Viņš ir glezna lietus pielietā dārzā, zem skaistuma jumta, kas to sargā. Tomēr viņš pats iegrieza savā gleznā ar tiem dūmiem, ielaida tārpus un ķirmjus, kas atkal sāk ēst viņa skaistumu, viņa gleznu.
Es gribētu redzēt, kā tas notiks. Vienalga, vai vēlreiz operēs vai nē. Un Žurka tomēr pastāstīja viņam, mirstošam. Par to, ka esmu mauka, kaut vai viņš mani pameta vienu Pelnu Pilī, bez Lietus, bez pelnu dubļiem, tikai ar sausiem, putošiem, gaistošiem pelniem, kas nespēj barot saknes jaunai dzīvībai.
Viņš mirs un miris būšu arī es.
Man pat vairs negribas viņu saukt vārdā, bet viņa Pils vārdā. tomēr viņš ir tas, kas viņš ir un vairs nebūs. Vēsums. Attālums. Tas vienmēr mūs vienoja. Vai viņš vēlreiz to pārvarēs no ārzemēm? Vai es redzēšu viņa pēdējo skatienu, vai es dzirdēšu viņa pēdējo gārdzošo elpas vilcienu?