Kaut kas, kas ir bijis

Es līdz šim nebiju iedomājusies, ka esmu zoofīls.
Pirmo reizi to sajutu, kad bērnībā skatījos tādu šovu "Baiļu faktors". Nevecākiem nepatika, ka es to skatos, bet atļāva, man ļoti patika. Toreiz es skatījos kādu trešo, ceturto sēriju, ko biju redzējusi, un tur skaistu sievieti ieguldīja zārkam līdzīgā kastē un apbēra visu ar tārpiem.
Es ieelsos tik skaļi, ka vajadzēja mēģināt tēlot klepu, bet vecāki neticēja, viņi smējās, ka neesmu gan tik stipriem nerviem, kā pati saku, taču tas, protams, nebija baiļu vai nepatikas elsiens. Pavisam nesen biju apguvis masturbāciju līdz līmenim, ka kaut kas tiešām notika, un šis skats man palīdzēja ar sevi iedraudzēties pavisam labi.
Es tiešām nebiju iedomājusies, ka esmu zoofīls.
Ko lai es tagad daru?

Drīz viss sāks cīnīties pret Nenovēršamību.
Es atradu beigtu balodi.

Vēsums no Lietus pils pieklauvēja pie manām durvīm ar sagrāves zizli.
Es atvēru piesardzīgi, pa logu redzējusi viņa zizli.
Man ir nedaudz bail no tik lielām sagrāvēm, ko es nesaprotu, kad es tās saprotu, tad man ir interesanti.
Viņš redzēja manu piesardzību un pacēla acīm priekšā indeferences masku, taču tai lobījās nost krāsa, tā raudāja melnas melu asaras.
Ielaidu viņu pār savu slieksni, trīsreiz pārkrustījis durvju aili, lai atvairītu pārliekas pieķeršanās un līdzcietības dēmonu, kas centās viņam sekot.
Dēmons palika ārpusē.
Tad tas piegāja pie loga un apsēdās uz palodzes kā melns kaķis, lai neļautu man par viņu aizmirst.
Iekšā viņš tomēr netika.
Vēsums runāja par šo un to, un viņa vārdi bija man kā apnicīgi odi, kas izsūc manu pacietību.
Es nolēmu apsist odus, izvilku savu tiešuma un atklātības pletni, un situ spēcīgi pa Vēsuma seju, kur sēdēja vislielākais ods.
Viņš nosarka un it kā kļuva mazāks, bet patiesība bija palikusi, tas, kas aizgāja un padarīja viņu mazāku, bija meli un izlikšanās.
Man ir vēzis.
Es vēl nezinu, cik tas ir nopietni.
Plaušās.
Laikam no smēķēšanas.
It kā uzreiz mirstams nav, bet es vēl nezinu, vai un kad operēs.
Es jūtos labi, man nekas nesāp, es nemaz nenojautu.
Man bija citas lietas, kāpēc to atklāja.
Mana Pelnu pils izgrūda milzīgu pelnu lēveni, bet arī viņa lietus bija daudz.
Viņam tas piestāv, piedodiet, bet viņam tas piestāv.
Viņš ir tik iekārojams, ka es izvilku nedaudz savu aizsega un māņu puķu, kas izpūš saldas smaržas mākonīšus, un perfekti nomaskēju savu iekāri pret Nenovēršamību ar līdzjūtības radītu vēlmi sagādāt viņam prieku un uzmundrināt.
Nu es esmu mūžīgi tavs, līdz tavam un manam galam, pelni ir pilnīgi izšķīduši lietū un man vairs nav palicis nekā, ko es tev neatdotu.
Es tevi mīlu, es tevi iekāroju, man ir žēl, ka tev tā ir, un es negribētu, lai tā ir, bet tas tevi padara perfektu, tas no tevis izveido nepārspējamu izcilību, tava perfekcija atņem man jebkādu gribu un esmu tik ļoti tava, kā nekad neesmu kādam bijis.
Es neizvēlētos to, bet, ja tā ir, es jūtos tik skaisti kā nekad mūžā.

Man nav ģimenes.

Paldies visiem trūdu dieviem, mans mīļākais gadalaiks ievelkas. Man patīk ziema un sniegs, bet rudens man nekad nepietiek. Nu labi, uz februāra beigām varbūt pietiek.
Vairāk nav, ko teikt.
Esmu laimīga, mierīga... vulkāns ir aizmidzis, dodot vietu rāmai pelnu izspļaušanai, bet man tas patīk. Sākumā nesapratu, vai patiks, bet patīk. Mēs saprotamies. Ideāli. Varbūt par daudz ideāli. Man viņa nav par daudz, nav par maz. Mums vienam otru vajag tieši vienādi - samērā maz un reti, bet vajag ļoti.
Man vēl arvien salecas sirds, viņu ieraugot, bet tā ļoti ātri norimst un gribas ieritināties pie sāniem vai viņu ieritināt pie sāniem, un paskatīties, kā līst...

Bet bija tā, kā bija, es viņu nopļāvu kā nāve ar izkapti, un viņš izskatījās pēc mirēja, kam nu nemaz nav izvēles.
Tas bija jauki un pat nedaudz skaisti, bet man būtu gribējies daudz ilgāk un lēnāk, un grūtāk. Pazūd svars, vai zinies.
Bet reizē tomēr... es viņu mīlu vienalga, un viss ir interesanti. Tikai vulkāns liekas bija lieks, kā šaut pa zvirbuli ar lielgabalu. Būtu dabūjusi arī tāpat ar parastajiem pelniem.
Viņš bija ļoti apmulsis un sasaistīts, bet viņam patika, un man patika, un mums abiem patika, un viņa dibens izskatās taisni tā, kā es iztēlojos.
Šādi rakstot, sāk šķist, ka viss patiesībā ir labāk, kā es domāju. Liekas, ka būs vēl reizes, un tās gan jau būs daudz labākas, kā fiziski, tā emocionāli.
Un tas ir burvīgi, ka viņš laikam nemaz negribētu pie manis pārvākties un veidot ģimeni. Tā vienmēr bijusi problēma ar meitenēm un puišiem, kas grib to, bet es negribu. Viņš man liekas pamestu mani vienu, ja es kaut ko par to ierunātos, šajā ziņā mums sakrīt.
Pagaidām tas viss būs noslēpums.
Patiesībā skaisti. Ne tā kā es izsapņoju, bet citādāk skaisti. Varbūt nedaudz... vēsāk :D

Viss uzsprāga, nemaz ne lēni un mierīgi, bet tik nežēlīgi.

Manā trūdošajā valstībā ielauzās kaut kas silts un smaržīgs. Ielija kā karsts lietus. Tas bija viens pavisam īss, no viņa puses maznozīmīgs teikums, taču tas zem manas Pelnu pils radīja vulkānu.
Nē, visam nav jābūt lēni, zem Pelnu pils vienmēr ir bijis vulkāns, tas ir karsts kā visas pasaules kaisle un izmet simts un miljons reižu vairāk pelnu. Mana pasaule ir lēna kā trūdēšana, bet tā var būt arī versmaina un vētraina kā uguns tornādo (zinājāt, ka tādi ir?), kas visu daudz ātrāk un karstāk pārvērš pelnos un putekļos.
Viņš uzlika roku man uz gurna, tajā vietā, kur krekliņš bija parāvies nedaudz uz augšu, un pateica kaut ko tādu, kas ir pārāk svēts, lai to pasaule izdzirdētu vēlreiz.
Vis, kas ar mani nenovēršami notiek, ved mani pretim atmodai. Varbūt tāpēc man gribējās sākt šeit rakstīt? Ir galā lēnās degšanas - trūdēšanas posms. Esmu modusies pilnīgi cita veida degšanai.
Tas bija tik maz, izklausās kaut kas liels, bet nē, pieskāriens bija gandrīz nejaušs, vārdi - nenozīmīgi, bet tas kaut kas bija! Šoreiz es nekļūdos. Es neesmu tikai cilvēks, es esmu tas, kas var kļūt par kaut ko vairāk.
Vienu mazu mirklīti šodien uzspīdēja saule, un tā izgaismoja to, ka Pelnu pils ir pilnīgi izžuvusi un vairs nevēlas samirkt Lietus pils ūdeņos. Šoreiz modīsies vulkāns un iztvaicēs visu Lietu, kamēr ūdens saplūdīs geizerā ar manu vulkānu.
Pelni un tvaiks. Es esmu bijis aizmidzis, kas man ļoti patīk, bet nu es esmu gatava visam tam, kas notiks. Jā, notiks. Tā ir kļuvusi par Nenovēršamību. Ja nenotiks tas, notiks kas cits, bet notiks.
Man ir šādi tādi ieroči. Kaut nu Lietus pils nekristu pārāk ātri, es degu nepacietībā iet maziem solīšiem, lolojot katru skatienu, katru pieskārienu, baudot pa mazumiņam šo svētumu ko sauc par mīlestību.

Man liekas, ka mans skaistums slēpjas tajā, ka to, ko citi tikai domā, lasa, raksta, skatās filmās, fantazē un redz sapņos, to es daru.

Šodien es jaucu krāsns pelnus ar lietusūdeni un zīmēju sev uz sejas un ķermeņa rakstus.
Manannāns no Pelnu pils un Vēsums no Lietus pils.
Patiesībā tādā vārdā es sevi nesaucu nekur citur, kā šeit, bet to vārdu, kādā saucos, es nekad nerakstīšu publiski.
Bet pie manas rotaļas - tas man deva sajūtu, ka esam saistīti, ka kaut kas notiek, ka, lai arī šajā dzīvē esam tikai draugi, varbūt kādā paralēlā dimensijā mēs dusam viens otra rokās vai esam divi zvaigznāji, kas mūžīgi deg svešas planētas debesīs.
Kaila izgāju dārzā un skaloju pelnus ar lietu nost. Bija tikai neliels, smalks, miglains lietutiņš, bet tas uzvarēja pelnus. Ūdens vispār ir uzvarošs, tas ir svēts. Kur ir ūdens, tur notiek trūdēšana, sadalīšanās, izšķīšana.
Tā es gribētu izšķīst vēsā lietū. Tas būtu Nenovēršamība.

Tur izrādās bija tik interesantu radībiņu perēkļi!
Viss iztrunējis, izkurtējis kā vecs sniegs.
Visu dienu netiku vaļā no maniakālas apsēstības ar zināmo personu, ka sadusmojos un iespēru pa šķūni, tagad tas der tikai nokurināšanai kopā ar malku, kas tā drupās samirkst.
Nevienam es neteikšu, ka spēru pa šķūni, jo nevēlos izklausīties vājš un psihopātiska, kāds diemžēl jūtos. Nevienam, kas mani pazīst, tas nav jāzina.
Ai, bezperspektīvas jūtas... ai..
Bet varbūt...?
Kāda es esmu muļķis.
Parasti tā par sevi neteiktu, bet nejūtos savā ādā.

Šonakt bija miers. Gulēju kā akmens.
Vai manu, vai...
Tas bija vēl sliktāk. Kā pamodos, tā domas neiztērētas virsū lec kā treknas vardes tumsā lec zem un uz kājām.
Ar mani notiek, ar mani plūst, ar mani deg...
Skaisti.
Un Briesmīgi.

Visi mani pelni ir izmirkuši līdz pēdējam un vēlas pārvākties dzīvot uz Lietus pili pie Vēsuma.
Man trūkst vārdu.
Kā parasti tas vienkārši notika un es to vēroju, un šis notikumu pavērsiens mani pāragri, bez Nenovēršamības novedīs kapā. Es tiešām domāju, ka tā ir parastā aizraušanās, kādas man gadās visai bieži un mēdz būt ļoti stipras, taču neilgst ilgi. Es tām piešķiru samērā lielu nozīmi, nav tā, ka katrs jauns iekarojums vai atraidījums man būtu tikai kaut kāds sīkums, nē, man viņi un viņas visi ir svarīgi, es reti aizmirstu cilvēkus pavisam un kaut kādā ziņā viņi paliek manī, manā dzīvē, bet pa īstam iemīlos, tā pamatīgi, es ļoti reti.
Šī būs ceturtā reize, vai piektā, jo vienu es īsti nevaru saprast, vai likt pie mazajām vai lielajām mīlām, tai laikam ir atsevišķa kategorija, vidējā.
Ai... es visa esmu slapja.
No galvas līdz kājām, un starp kājām.
Es gribētu iegrābt rokas viņa tumšajos matos, atliekt viņam galvu un kost rīklē, jūtot viņa stiegrainās rokas uz saviem gurniem.
Mana Pelnu pils ir kļuvusi par masturbācijas perēkli. Tikko es ieeju savā fantāziju valstībā, tā tur ir viņš, un mana roka nemitīgi slīd biksēs. Šorīt pamodos jau pusceļā uz izkrišanu no gultas, jo laikam biju tā sevi jājis, ka pietuvojos gultas malai, kaut vai man ir liela gulta, kam guļu taisni pa vidu.
Šāda problēma mani piemeklē vienmēr, kad pa īstam iemīlos. Pelnu pils kļūst par mokošu vietu, kur es redzu tikai mīlamo personu, un pa naktīm, sapņos, es no tā nevaru izvairīties, pie kam es miegā esmu tik seksuāla, ka pati sevi biedēju, liekas, ka manī iemiesojas kaut kāds dēmons, un es bieži pamostos ar nereālām izjūtām, it kā kaut kas tiešām būtu noticis un persona tikko tiešām te būtu bijusi, bet izgaist kā migla...
Jā, Migla.
Viņa, mana trešā mīla, ja neskaitām vidējo, bija no Miglas pils.
Vsiem, ko es mīlu, es piešķiru pilis, kam sakars ar ūdeni, rudeni vai kaut ko no trūdu valstības. Migla ir rudens un ūdens.
Toreiz es murgoju, ka bieza migla lien man zem segas un lien... nu, visur kur lien un visu ko dara. Pamodos aukstos sviedros no šausmām un baudas.
Laikam mana iedomu pasaule nedaudz kompensē sapņus, tos es redzu, arī krāsainus, bet ne tik krāšņus, kā daži citi cilvēki ar plašu iztēli. Tomēr brīžos, kad es iemīlos pa īstam, tie kļūst dzīvāki par jebko un šajos brīžos man sāk jukt realitāte ar fantāziju un sapni.
Tie ir tie daži brīži, kad mans racionālisms pakāpjas malā.
Ai, Vēsum...
Mums sanāca pārkāpt robežu uz draudzību. Bijām tak tikai tādi viskija paziņas, bet tajā vakarā tu atnāci pie manis un mēs runājām, un runājām... un tu vēries arvien plašāks, kamēr pavisam ielaidi manā savā Lietus pilī. Ielaidi kā draugu, kā domubiedreni. Pēc tam tu pāris reižu nāci vēl, un es jutos tik laimīgs, tik priecīga un brīvs.
Tagad es redzu, ka tā bija kļūda. Vai mēs spējam pārkāpt šo robežu?
Vai tu... vai tu vispār... vai tu vispār mani vēl
redzi?

Kas grib visur piedirst ar asfaltu. Fui, melnā ķēpa, pretīgais lipeklis, kas smērē pēdas.

Šonakt Pelnu pilī ienāca nāve.
Nomira Viņa no Celmu pils.
Celms - tas ir kaut kas miris, bet visai pastāvīgs.
Man liekas, ka viņa bija pilna nāves vismaz lielāko tiesu savas dzīves.
Kā nocirsts celms, kas atkal un atkal sulo ik pavasari, nesaprotot, ka palikušas tikai saknes un pussabrucis stumbenis.
Viņa aizgāja mierīgi, tikai skaļi kaut ko runāja, es nejaušības dēļ gāju garām Celmu pilij un to dzirdēju.
Esot bijis neliels satraukums, viņa runājusi kaut ko par savu dēlu, par ģimeni, bet pēc tam aizmigusi un miegā nomirusi.
Man liekas, ka tā jau sen bija viņas īstā vieta.
Ne jau man to lemt, bet Nenovēršamībai, taču viedoklis man var būt.
Viņa jau bija mirusi, daudz mirušāka kā visi cilvēki, jo visi nes sevī nāvi, bet viņai nāve patiešām bija tuvumā, tuvāk, redzamāk, kā citiem.
Ja pasaulē ir dzīvie miroņi, viņa bija no tiem.
Tagad viņa ir beigtais mironis.
Viņai bija 97 gadi, viņa vēl staigāja un dažkārt iznāca sētā, gan reti un pēdējos gados tikai vasarās.
Pēdējos divus mēnešus gan viņa vairs nestaigāja.
Tā ir skaista sakritība, ka es biju blakus, logs bija nedaudz pavērts, un dzirdēju viņu runājam savus pēdējos vārdus.
Es nezināju, ka tie bija pēdējie.
Celmu pils atrodas man kaimiņos, sanāk iet tai garām gandrīz vienmēr, ja vien eju pa ceļu, nevis uz meža pusi, pāri laukam.
Kā man patīk neagresīva nāve.
Man nav nekādas patikas pēc slepkavošanas, man riebjas filmas un grāmatas ar asiņainām ainām.
Nāvei būtu jānāk ar vecuma un trūdu smaku.
Iekšēju vai ārēju, bet man patīk pabeigtība, kad nāve ir tas, kam ir loģiski jānotiek.
Man patīk līķi, bet es tos nekad negraizu bez mērķa, tiesa, dažkārt man ir mērķis, bet man nemaz, nemaz nav nācis prātā graizīt kaut ko dzīvu.
Nedomāju, ka daudzi mani sapratīs, biežāk es zinu, ka cilvēkiem patīk tieši mocīt un galināt, nu, tādiem, kam vispār ir interese par nāvi un līķiem, bet man patīk tikai ļoti dabiska nāve.
Vēlams mierīga un vislabākajā laikā, kad sagādā aizgājējam un palicējiem vismazāk sāpju.
Kad nāvi gaida un pieņem.
Tā, kā koki rudenī met lapas.

Ziemeļu gulbju trompetes virs atkailinātiem laukiem. Zāle tik zaļa, tik zaļa vēl. Jūtos atkususi, ir perfekta vēlā atvasara, pēc kraukšķīgiem soļiem iestājies maigo soļu laiks. Klusāks. Sasalusi zeme ir skarba un skaļa. Ierokos ar seju asos rudzu rugājos un klausos, kā pret sasalumu sitas mana sirds. Tagad skaņas atkal ir mīkstas, porainas, kā salmu vidus, kā tie stiebri, no kuru porainā vidus var izlobīt tārpus makšķerēšanai.

Nav nekā skaistāka, iemiesots skaistums, pelēkums, arī saule, es pat nezinu kā izteikt, cik laimīgs jūtos :)

Tie stāv gandrīz jau kaili un šūpo zaros mieru. Vai esat pamanījuši, cik kaili koki bezvējā izskatās rāmi un klusi? Kad ir pilnīgs bezvējš to zari liekas miera iemiesojums, jo parasti tie kustas nemierīgā, kaut pavisam vieglā ņirboņā.
Es nostājos starp kailajiem kokiem un pasaule ir mierīga un plaša. Kā vakuums.
Parasti cilvēki ar mieru asociē kaut ko noslēgtu, omulīgu, bet man miers mājo nekustīgos kokos, nekustīgā zālē, un visvairāk ļoti klajā ainavā, kur nav vēja. Plašumos parasti ir vējš, līdzenumā vējam ir, kur ieskrieties, bet, kad viņa vienreiz tur nav, tas ir miers.
Rudens visu padara pārskatāmu, iedveš vairāk miera. Viss ir redzams, zaļais aizkars kritis, nu sāksies jauna kailuma izrāde.

Pelnu pilī ienācis nemiers.
Ciemos bija Vēsums no Lietus pils, bet tad negaidīti piezvanīja Lietus no Egļu pils.
Ārā smaržo pēc spelgoņa solījuma, un Lietus ļoti mīl pastaigāties ar mani, kad ārā Vēss.
Tomēr pie manis bija Vēsums un arī manā pilī bija gana vēss.
Biju apjukusi ne pa jokam, apstājās mūžīgā pagātne, kurā viss notiek, notiek, bez sajūtas, ka kaut ko daru, viss apstājās.
Sēdēju ar telefonu rokā un jutu, kā domas domājas, taču nespēj izlemt.
Pie manis ir Vēsums, kurš šeit ir viens, un tas ir ļoti reti, pie tam viņš bija noskaņots uz sarunām, uz tām īpašajām sarunām, kas notiek līdz rīta gaismai un atklāj par cilvēku vairāk, kā gads citos apstākļos.
No otras puses pie manis grib braukt Lietus, kurš šeit ir ļoti reti, un ārā ir tieši tā ar Lietu staigājamā sajūta.
Viņus abus likt kopā nav iespējams, jo Vēsums reiz ir aizvainojis Lietu, negribēdams, ar savu vēsumu, un tad pats aizvainojies par to, ka Lietus to sāpīgi uztvēra.
Es taču neko, tas ir īpašs teiciens.
Vienam neko, citam visu.
Lielākā barā viņus var likt kopā, tad viņi var satikt, atšķaidīti.
Iedomājos, kā viņi izskatītos, ja skūpstītos.
Vēss Lietus.
Jo vairāk skatījos, jo vairāk sapratu, ka manī valda mājīgums, siltums un garas sarunas nevis auksts mežs.
Nabaga Lietus, viņš grib mani redzēt, bet kas iesāks, to gribas turpināt, tāda ir mana iedaba, esmu determinēts pats saviem lēmumiem, pat tad, ja tie liekas maināmi, ja saprāts liek tos mainīt.
Varbūt satikšu Lietu rīt, aiziešu no rīta uz Egļu pili.
Vakars ar Vēsumu bija salds.
Viskijs.
Viņš nejuta, kā nejauši uzliku roku uz atzveltnes viņam aiz muguras, viņš vērās vaļā, un vēršanās aizņem visas domas.

Un lauki tik pliki, tik pelēki, tik šķīsti.