Kaut kas, kas ir bijis

Visi mani pelni ir izmirkuši līdz pēdējam un vēlas pārvākties dzīvot uz Lietus pili pie Vēsuma.
Man trūkst vārdu.
Kā parasti tas vienkārši notika un es to vēroju, un šis notikumu pavērsiens mani pāragri, bez Nenovēršamības novedīs kapā. Es tiešām domāju, ka tā ir parastā aizraušanās, kādas man gadās visai bieži un mēdz būt ļoti stipras, taču neilgst ilgi. Es tām piešķiru samērā lielu nozīmi, nav tā, ka katrs jauns iekarojums vai atraidījums man būtu tikai kaut kāds sīkums, nē, man viņi un viņas visi ir svarīgi, es reti aizmirstu cilvēkus pavisam un kaut kādā ziņā viņi paliek manī, manā dzīvē, bet pa īstam iemīlos, tā pamatīgi, es ļoti reti.
Šī būs ceturtā reize, vai piektā, jo vienu es īsti nevaru saprast, vai likt pie mazajām vai lielajām mīlām, tai laikam ir atsevišķa kategorija, vidējā.
Ai... es visa esmu slapja.
No galvas līdz kājām, un starp kājām.
Es gribētu iegrābt rokas viņa tumšajos matos, atliekt viņam galvu un kost rīklē, jūtot viņa stiegrainās rokas uz saviem gurniem.
Mana Pelnu pils ir kļuvusi par masturbācijas perēkli. Tikko es ieeju savā fantāziju valstībā, tā tur ir viņš, un mana roka nemitīgi slīd biksēs. Šorīt pamodos jau pusceļā uz izkrišanu no gultas, jo laikam biju tā sevi jājis, ka pietuvojos gultas malai, kaut vai man ir liela gulta, kam guļu taisni pa vidu.
Šāda problēma mani piemeklē vienmēr, kad pa īstam iemīlos. Pelnu pils kļūst par mokošu vietu, kur es redzu tikai mīlamo personu, un pa naktīm, sapņos, es no tā nevaru izvairīties, pie kam es miegā esmu tik seksuāla, ka pati sevi biedēju, liekas, ka manī iemiesojas kaut kāds dēmons, un es bieži pamostos ar nereālām izjūtām, it kā kaut kas tiešām būtu noticis un persona tikko tiešām te būtu bijusi, bet izgaist kā migla...
Jā, Migla.
Viņa, mana trešā mīla, ja neskaitām vidējo, bija no Miglas pils.
Vsiem, ko es mīlu, es piešķiru pilis, kam sakars ar ūdeni, rudeni vai kaut ko no trūdu valstības. Migla ir rudens un ūdens.
Toreiz es murgoju, ka bieza migla lien man zem segas un lien... nu, visur kur lien un visu ko dara. Pamodos aukstos sviedros no šausmām un baudas.
Laikam mana iedomu pasaule nedaudz kompensē sapņus, tos es redzu, arī krāsainus, bet ne tik krāšņus, kā daži citi cilvēki ar plašu iztēli. Tomēr brīžos, kad es iemīlos pa īstam, tie kļūst dzīvāki par jebko un šajos brīžos man sāk jukt realitāte ar fantāziju un sapni.
Tie ir tie daži brīži, kad mans racionālisms pakāpjas malā.
Ai, Vēsum...
Mums sanāca pārkāpt robežu uz draudzību. Bijām tak tikai tādi viskija paziņas, bet tajā vakarā tu atnāci pie manis un mēs runājām, un runājām... un tu vēries arvien plašāks, kamēr pavisam ielaidi manā savā Lietus pilī. Ielaidi kā draugu, kā domubiedreni. Pēc tam tu pāris reižu nāci vēl, un es jutos tik laimīgs, tik priecīga un brīvs.
Tagad es redzu, ka tā bija kļūda. Vai mēs spējam pārkāpt šo robežu?
Vai tu... vai tu vispār... vai tu vispār mani vēl
redzi?