Nāve bez agresijas
Posted on 2014.11.04 at 15:22
Šonakt Pelnu pilī ienāca nāve.
Nomira Viņa no Celmu pils.
Celms - tas ir kaut kas miris, bet visai pastāvīgs.
Man liekas, ka viņa bija pilna nāves vismaz lielāko tiesu savas dzīves.
Kā nocirsts celms, kas atkal un atkal sulo ik pavasari, nesaprotot, ka palikušas tikai saknes un pussabrucis stumbenis.
Viņa aizgāja mierīgi, tikai skaļi kaut ko runāja, es nejaušības dēļ gāju garām Celmu pilij un to dzirdēju.
Esot bijis neliels satraukums, viņa runājusi kaut ko par savu dēlu, par ģimeni, bet pēc tam aizmigusi un miegā nomirusi.
Man liekas, ka tā jau sen bija viņas īstā vieta.
Ne jau man to lemt, bet Nenovēršamībai, taču viedoklis man var būt.
Viņa jau bija mirusi, daudz mirušāka kā visi cilvēki, jo visi nes sevī nāvi, bet viņai nāve patiešām bija tuvumā, tuvāk, redzamāk, kā citiem.
Ja pasaulē ir dzīvie miroņi, viņa bija no tiem.
Tagad viņa ir beigtais mironis.
Viņai bija 97 gadi, viņa vēl staigāja un dažkārt iznāca sētā, gan reti un pēdējos gados tikai vasarās.
Pēdējos divus mēnešus gan viņa vairs nestaigāja.
Tā ir skaista sakritība, ka es biju blakus, logs bija nedaudz pavērts, un dzirdēju viņu runājam savus pēdējos vārdus.
Es nezināju, ka tie bija pēdējie.
Celmu pils atrodas man kaimiņos, sanāk iet tai garām gandrīz vienmēr, ja vien eju pa ceļu, nevis uz meža pusi, pāri laukam.
Kā man patīk neagresīva nāve.
Man nav nekādas patikas pēc slepkavošanas, man riebjas filmas un grāmatas ar asiņainām ainām.
Nāvei būtu jānāk ar vecuma un trūdu smaku.
Iekšēju vai ārēju, bet man patīk pabeigtība, kad nāve ir tas, kam ir loģiski jānotiek.
Man patīk līķi, bet es tos nekad negraizu bez mērķa, tiesa, dažkārt man ir mērķis, bet man nemaz, nemaz nav nācis prātā graizīt kaut ko dzīvu.
Nedomāju, ka daudzi mani sapratīs, biežāk es zinu, ka cilvēkiem patīk tieši mocīt un galināt, nu, tādiem, kam vispār ir interese par nāvi un līķiem, bet man patīk tikai ļoti dabiska nāve.
Vēlams mierīga un vislabākajā laikā, kad sagādā aizgājējam un palicējiem vismazāk sāpju.
Kad nāvi gaida un pieņem.
Tā, kā koki rudenī met lapas.
Nomira Viņa no Celmu pils.
Celms - tas ir kaut kas miris, bet visai pastāvīgs.
Man liekas, ka viņa bija pilna nāves vismaz lielāko tiesu savas dzīves.
Kā nocirsts celms, kas atkal un atkal sulo ik pavasari, nesaprotot, ka palikušas tikai saknes un pussabrucis stumbenis.
Viņa aizgāja mierīgi, tikai skaļi kaut ko runāja, es nejaušības dēļ gāju garām Celmu pilij un to dzirdēju.
Esot bijis neliels satraukums, viņa runājusi kaut ko par savu dēlu, par ģimeni, bet pēc tam aizmigusi un miegā nomirusi.
Man liekas, ka tā jau sen bija viņas īstā vieta.
Ne jau man to lemt, bet Nenovēršamībai, taču viedoklis man var būt.
Viņa jau bija mirusi, daudz mirušāka kā visi cilvēki, jo visi nes sevī nāvi, bet viņai nāve patiešām bija tuvumā, tuvāk, redzamāk, kā citiem.
Ja pasaulē ir dzīvie miroņi, viņa bija no tiem.
Tagad viņa ir beigtais mironis.
Viņai bija 97 gadi, viņa vēl staigāja un dažkārt iznāca sētā, gan reti un pēdējos gados tikai vasarās.
Pēdējos divus mēnešus gan viņa vairs nestaigāja.
Tā ir skaista sakritība, ka es biju blakus, logs bija nedaudz pavērts, un dzirdēju viņu runājam savus pēdējos vārdus.
Es nezināju, ka tie bija pēdējie.
Celmu pils atrodas man kaimiņos, sanāk iet tai garām gandrīz vienmēr, ja vien eju pa ceļu, nevis uz meža pusi, pāri laukam.
Kā man patīk neagresīva nāve.
Man nav nekādas patikas pēc slepkavošanas, man riebjas filmas un grāmatas ar asiņainām ainām.
Nāvei būtu jānāk ar vecuma un trūdu smaku.
Iekšēju vai ārēju, bet man patīk pabeigtība, kad nāve ir tas, kam ir loģiski jānotiek.
Man patīk līķi, bet es tos nekad negraizu bez mērķa, tiesa, dažkārt man ir mērķis, bet man nemaz, nemaz nav nācis prātā graizīt kaut ko dzīvu.
Nedomāju, ka daudzi mani sapratīs, biežāk es zinu, ka cilvēkiem patīk tieši mocīt un galināt, nu, tādiem, kam vispār ir interese par nāvi un līķiem, bet man patīk tikai ļoti dabiska nāve.
Vēlams mierīga un vislabākajā laikā, kad sagādā aizgājējam un palicējiem vismazāk sāpju.
Kad nāvi gaida un pieņem.
Tā, kā koki rudenī met lapas.