Kaut kas, kas ir bijis

Pelnu pilī ienācis nemiers.
Ciemos bija Vēsums no Lietus pils, bet tad negaidīti piezvanīja Lietus no Egļu pils.
Ārā smaržo pēc spelgoņa solījuma, un Lietus ļoti mīl pastaigāties ar mani, kad ārā Vēss.
Tomēr pie manis bija Vēsums un arī manā pilī bija gana vēss.
Biju apjukusi ne pa jokam, apstājās mūžīgā pagātne, kurā viss notiek, notiek, bez sajūtas, ka kaut ko daru, viss apstājās.
Sēdēju ar telefonu rokā un jutu, kā domas domājas, taču nespēj izlemt.
Pie manis ir Vēsums, kurš šeit ir viens, un tas ir ļoti reti, pie tam viņš bija noskaņots uz sarunām, uz tām īpašajām sarunām, kas notiek līdz rīta gaismai un atklāj par cilvēku vairāk, kā gads citos apstākļos.
No otras puses pie manis grib braukt Lietus, kurš šeit ir ļoti reti, un ārā ir tieši tā ar Lietu staigājamā sajūta.
Viņus abus likt kopā nav iespējams, jo Vēsums reiz ir aizvainojis Lietu, negribēdams, ar savu vēsumu, un tad pats aizvainojies par to, ka Lietus to sāpīgi uztvēra.
Es taču neko, tas ir īpašs teiciens.
Vienam neko, citam visu.
Lielākā barā viņus var likt kopā, tad viņi var satikt, atšķaidīti.
Iedomājos, kā viņi izskatītos, ja skūpstītos.
Vēss Lietus.
Jo vairāk skatījos, jo vairāk sapratu, ka manī valda mājīgums, siltums un garas sarunas nevis auksts mežs.
Nabaga Lietus, viņš grib mani redzēt, bet kas iesāks, to gribas turpināt, tāda ir mana iedaba, esmu determinēts pats saviem lēmumiem, pat tad, ja tie liekas maināmi, ja saprāts liek tos mainīt.
Varbūt satikšu Lietu rīt, aiziešu no rīta uz Egļu pili.
Vakars ar Vēsumu bija salds.
Viskijs.
Viņš nejuta, kā nejauši uzliku roku uz atzveltnes viņam aiz muguras, viņš vērās vaļā, un vēršanās aizņem visas domas.