Kaut kas, kas ir bijis

Manā trūdošajā valstībā ielauzās kaut kas silts un smaržīgs. Ielija kā karsts lietus. Tas bija viens pavisam īss, no viņa puses maznozīmīgs teikums, taču tas zem manas Pelnu pils radīja vulkānu.
Nē, visam nav jābūt lēni, zem Pelnu pils vienmēr ir bijis vulkāns, tas ir karsts kā visas pasaules kaisle un izmet simts un miljons reižu vairāk pelnu. Mana pasaule ir lēna kā trūdēšana, bet tā var būt arī versmaina un vētraina kā uguns tornādo (zinājāt, ka tādi ir?), kas visu daudz ātrāk un karstāk pārvērš pelnos un putekļos.
Viņš uzlika roku man uz gurna, tajā vietā, kur krekliņš bija parāvies nedaudz uz augšu, un pateica kaut ko tādu, kas ir pārāk svēts, lai to pasaule izdzirdētu vēlreiz.
Vis, kas ar mani nenovēršami notiek, ved mani pretim atmodai. Varbūt tāpēc man gribējās sākt šeit rakstīt? Ir galā lēnās degšanas - trūdēšanas posms. Esmu modusies pilnīgi cita veida degšanai.
Tas bija tik maz, izklausās kaut kas liels, bet nē, pieskāriens bija gandrīz nejaušs, vārdi - nenozīmīgi, bet tas kaut kas bija! Šoreiz es nekļūdos. Es neesmu tikai cilvēks, es esmu tas, kas var kļūt par kaut ko vairāk.
Vienu mazu mirklīti šodien uzspīdēja saule, un tā izgaismoja to, ka Pelnu pils ir pilnīgi izžuvusi un vairs nevēlas samirkt Lietus pils ūdeņos. Šoreiz modīsies vulkāns un iztvaicēs visu Lietu, kamēr ūdens saplūdīs geizerā ar manu vulkānu.
Pelni un tvaiks. Es esmu bijis aizmidzis, kas man ļoti patīk, bet nu es esmu gatava visam tam, kas notiks. Jā, notiks. Tā ir kļuvusi par Nenovēršamību. Ja nenotiks tas, notiks kas cits, bet notiks.
Man ir šādi tādi ieroči. Kaut nu Lietus pils nekristu pārāk ātri, es degu nepacietībā iet maziem solīšiem, lolojot katru skatienu, katru pieskārienu, baudot pa mazumiņam šo svētumu ko sauc par mīlestību.