Pelnu zupiņa lietusūdenī
Posted on 2015.01.21 at 11:41
Vēsums no Lietus pils pieklauvēja pie manām durvīm ar sagrāves zizli.
Es atvēru piesardzīgi, pa logu redzējusi viņa zizli.
Man ir nedaudz bail no tik lielām sagrāvēm, ko es nesaprotu, kad es tās saprotu, tad man ir interesanti.
Viņš redzēja manu piesardzību un pacēla acīm priekšā indeferences masku, taču tai lobījās nost krāsa, tā raudāja melnas melu asaras.
Ielaidu viņu pār savu slieksni, trīsreiz pārkrustījis durvju aili, lai atvairītu pārliekas pieķeršanās un līdzcietības dēmonu, kas centās viņam sekot.
Dēmons palika ārpusē.
Tad tas piegāja pie loga un apsēdās uz palodzes kā melns kaķis, lai neļautu man par viņu aizmirst.
Iekšā viņš tomēr netika.
Vēsums runāja par šo un to, un viņa vārdi bija man kā apnicīgi odi, kas izsūc manu pacietību.
Es nolēmu apsist odus, izvilku savu tiešuma un atklātības pletni, un situ spēcīgi pa Vēsuma seju, kur sēdēja vislielākais ods.
Viņš nosarka un it kā kļuva mazāks, bet patiesība bija palikusi, tas, kas aizgāja un padarīja viņu mazāku, bija meli un izlikšanās.
Man ir vēzis.
Es vēl nezinu, cik tas ir nopietni.
Plaušās.
Laikam no smēķēšanas.
It kā uzreiz mirstams nav, bet es vēl nezinu, vai un kad operēs.
Es jūtos labi, man nekas nesāp, es nemaz nenojautu.
Man bija citas lietas, kāpēc to atklāja.
Mana Pelnu pils izgrūda milzīgu pelnu lēveni, bet arī viņa lietus bija daudz.
Viņam tas piestāv, piedodiet, bet viņam tas piestāv.
Viņš ir tik iekārojams, ka es izvilku nedaudz savu aizsega un māņu puķu, kas izpūš saldas smaržas mākonīšus, un perfekti nomaskēju savu iekāri pret Nenovēršamību ar līdzjūtības radītu vēlmi sagādāt viņam prieku un uzmundrināt.
Nu es esmu mūžīgi tavs, līdz tavam un manam galam, pelni ir pilnīgi izšķīduši lietū un man vairs nav palicis nekā, ko es tev neatdotu.
Es tevi mīlu, es tevi iekāroju, man ir žēl, ka tev tā ir, un es negribētu, lai tā ir, bet tas tevi padara perfektu, tas no tevis izveido nepārspējamu izcilību, tava perfekcija atņem man jebkādu gribu un esmu tik ļoti tava, kā nekad neesmu kādam bijis.
Es neizvēlētos to, bet, ja tā ir, es jūtos tik skaisti kā nekad mūžā.
Es atvēru piesardzīgi, pa logu redzējusi viņa zizli.
Man ir nedaudz bail no tik lielām sagrāvēm, ko es nesaprotu, kad es tās saprotu, tad man ir interesanti.
Viņš redzēja manu piesardzību un pacēla acīm priekšā indeferences masku, taču tai lobījās nost krāsa, tā raudāja melnas melu asaras.
Ielaidu viņu pār savu slieksni, trīsreiz pārkrustījis durvju aili, lai atvairītu pārliekas pieķeršanās un līdzcietības dēmonu, kas centās viņam sekot.
Dēmons palika ārpusē.
Tad tas piegāja pie loga un apsēdās uz palodzes kā melns kaķis, lai neļautu man par viņu aizmirst.
Iekšā viņš tomēr netika.
Vēsums runāja par šo un to, un viņa vārdi bija man kā apnicīgi odi, kas izsūc manu pacietību.
Es nolēmu apsist odus, izvilku savu tiešuma un atklātības pletni, un situ spēcīgi pa Vēsuma seju, kur sēdēja vislielākais ods.
Viņš nosarka un it kā kļuva mazāks, bet patiesība bija palikusi, tas, kas aizgāja un padarīja viņu mazāku, bija meli un izlikšanās.
Man ir vēzis.
Es vēl nezinu, cik tas ir nopietni.
Plaušās.
Laikam no smēķēšanas.
It kā uzreiz mirstams nav, bet es vēl nezinu, vai un kad operēs.
Es jūtos labi, man nekas nesāp, es nemaz nenojautu.
Man bija citas lietas, kāpēc to atklāja.
Mana Pelnu pils izgrūda milzīgu pelnu lēveni, bet arī viņa lietus bija daudz.
Viņam tas piestāv, piedodiet, bet viņam tas piestāv.
Viņš ir tik iekārojams, ka es izvilku nedaudz savu aizsega un māņu puķu, kas izpūš saldas smaržas mākonīšus, un perfekti nomaskēju savu iekāri pret Nenovēršamību ar līdzjūtības radītu vēlmi sagādāt viņam prieku un uzmundrināt.
Nu es esmu mūžīgi tavs, līdz tavam un manam galam, pelni ir pilnīgi izšķīduši lietū un man vairs nav palicis nekā, ko es tev neatdotu.
Es tevi mīlu, es tevi iekāroju, man ir žēl, ka tev tā ir, un es negribētu, lai tā ir, bet tas tevi padara perfektu, tas no tevis izveido nepārspējamu izcilību, tava perfekcija atņem man jebkādu gribu un esmu tik ļoti tava, kā nekad neesmu kādam bijis.
Es neizvēlētos to, bet, ja tā ir, es jūtos tik skaisti kā nekad mūžā.