Kaut kas, kas ir bijis

Dažreiz man liekas, ka es tomēr esmu izrādījusies slima. Ka manas fantāzijas un nespēja sajust tagadni ir pierādījums tam, ka es tomēr nespēju atdalīt fantāziju no realitātes un patiesībā esmu ļoti, ļoti slims.
Es īpaši nebrīnītos, ja Vēsums izrādītos mans iedomu tēls, jo viņš pilnībā ienāk manā slepenajā pasaulē, viņš ir tik ideāls, viņš saprot visu, par ko es runāju, un es sāku runāt ar viņu par to, ko es rakstu šajā blogā. To es nekad neesmu ne ar vienu runājusi. Nekad.
Viņš ir pati Nenovēršamības pilnība. Viņš ir kā sapņu piepildījums, kā... Dievs. Es nekad neesmu daudz domājis par Dievu, lai gan pieļauju, ka kaut kas tāds varētu pastāvēt. Tomēr tagad es par to domāju, un man liekas, ka Dievam būtu jābūt tādam, ar kuru tev saskaras visa esamības virsma. Dievā tu iederies kā kosmonauts skafandrā.
Es iederos Vēsumā kā loceklis vagīnā. Kā cigarete iemutī. Kā asinis asinsvados. Kā pelni... visur.
Viņš tiešām ir īsts? Man grūti tam noticēt. Man liekas, ka esmu sajukusi prātā, bet tādā gadījumā es esmu vēl jo vairāk laimīgs. Ja tas viss notiek tikai manā galvā, tad man to neviens nekad nevarēs atņemt.
Jā, esmu pieķērusies. Nopietni. Tik nopietni, kā vēl nekad.
Ielipis un iesūcies, un... kā trūdi viņš bagātina manu zemi.