Tik plūst un plūst
Posted on 2015.03.09 at 15:19
Un es vēroju.
Šajā dzīves periodā man iedalīta laime, citā man būs iedalītas sāpes.
Es māku izbaudīt abus, bet šo laimi kaut kā sāk pārāk gribēties paturēt. Mums abiem kopā tomēr ir pārāk labi. Kā lai nepieķerās, ja viņa mati ir tik spuraini, ja uz viņa kakla tā izspiežas dzīslas, ja viņa balss ir tik zema un čerkstoša, ja viņš smaržo pēc cigaretēm un viskija?
Kā lai nekļūstu traks pēc viņa, ja viņš kož man pat acu plakstiņos un piekrita sadurt adatas man aiz nagiem?
Varbūt viņš tomēr būs tas, kura dēļ es būšu gatava mirt, jo tas ir kaut kas pilnīgi galīgs un nemaināms, un mūžīgs?
Tās četras (un varbūt tikai trīs) reizes pirms tam vairs neliekas nekas, cik ļoti es gribētu izšķīst viņā, lai nekas nepaliek pāri.
Man gribētos, lai viņš apēd manu miesu. Ja viņš piekristu, es mirtu tūliņ un tagad, bet man ir aizdomas, ka tas tomēr būs viņam par traku.
Man liekas, ka viņš mēģinātu, bet mani atvemtu. Es esmu tieva, bet manis tomēr ir kādi kilogrami...
Vai viņš mīl mani? Par to es kaut kā pat nespēju domāt. Mana mīlestība ir tik liela, ka man ir vienalga un es nespēju saskatīt svarīgumu tajā, cik ļoti viņš mīl mani.
Ja tik daudz, lai, svīstot un šķebinoties, tomēr sadzītu man dažas adatas aiz nagiem, tad mīl pietiekami, lai es mīlētu viņu mūžīgi.
Cik ļoti egoistiski - tā mīlēt, bet īpaši pat nedomāt, cik ļoti mīl mani.
Es paņemu labāko.
Tāda laikam es esmu.
Šajā dzīves periodā man iedalīta laime, citā man būs iedalītas sāpes.
Es māku izbaudīt abus, bet šo laimi kaut kā sāk pārāk gribēties paturēt. Mums abiem kopā tomēr ir pārāk labi. Kā lai nepieķerās, ja viņa mati ir tik spuraini, ja uz viņa kakla tā izspiežas dzīslas, ja viņa balss ir tik zema un čerkstoša, ja viņš smaržo pēc cigaretēm un viskija?
Kā lai nekļūstu traks pēc viņa, ja viņš kož man pat acu plakstiņos un piekrita sadurt adatas man aiz nagiem?
Varbūt viņš tomēr būs tas, kura dēļ es būšu gatava mirt, jo tas ir kaut kas pilnīgi galīgs un nemaināms, un mūžīgs?
Tās četras (un varbūt tikai trīs) reizes pirms tam vairs neliekas nekas, cik ļoti es gribētu izšķīst viņā, lai nekas nepaliek pāri.
Man gribētos, lai viņš apēd manu miesu. Ja viņš piekristu, es mirtu tūliņ un tagad, bet man ir aizdomas, ka tas tomēr būs viņam par traku.
Man liekas, ka viņš mēģinātu, bet mani atvemtu. Es esmu tieva, bet manis tomēr ir kādi kilogrami...
Vai viņš mīl mani? Par to es kaut kā pat nespēju domāt. Mana mīlestība ir tik liela, ka man ir vienalga un es nespēju saskatīt svarīgumu tajā, cik ļoti viņš mīl mani.
Ja tik daudz, lai, svīstot un šķebinoties, tomēr sadzītu man dažas adatas aiz nagiem, tad mīl pietiekami, lai es mīlētu viņu mūžīgi.
Cik ļoti egoistiski - tā mīlēt, bet īpaši pat nedomāt, cik ļoti mīl mani.
Es paņemu labāko.
Tāda laikam es esmu.