Kaut kas, kas ir bijis

Man patīk Vecums. Tas ved pretim Nenovēršamībai. Nenovēršamība ir drošība. Viss nomirs, viss pilnīgi droši nomirs. Tas, par ko mēs varam būt pilnīgi droši ir tas, ka mēs nomirsim. Ka visi citi arī nomirs. Saule apēdīs Zemeslodi un arī tā nomirs.
Tomēr Nenovēršamībai var tuvoties arī pa ātro ceļu, nevis pamazām, pamazām atmirstot. Var plosīties un kaukt baisā balsī. Var ciest un graizīties.
To veci cilvēki nedara. Šķiet, ka tā ir pretruna. Var izskatīties, ka tu sēdi un gaidi nāvi, bet ik pa laikam uzliesmo ātrumā, bet tomēr tā nav, nav. Pavisam vecs esi, kad tās liesmas vairs nav un uzliesmot vairs nevar.
Es pamazām atkal to zaudēju. Biju jau piedzimusi veca, tad bija tas viens brīdis, kad pārdomāju, dzīvoju, liesmoju un degu ātri, bet tagad atkal grimstu. Grimstu vecumā un trūdos, lēnos un staipīgos.
Vai es tiešām gribu?
Nē, mans ķermenis vēl ir jauns. Man ir laba veselība. Es varu noiet 20km vienā paņēmienā ar fotoaparātu stingstošās rokās. Es gribētu kādu laiku tuvoties nāvei ātri.
Bet vai es viens māku? Iepriekš notika saskaršanās ar Viņu. Kas būs tagad? Tāda dāvana nāk vienreiz. Kad tevi pagrūž līdojumam. Jāceļas spārnos pašai, bet vai es māku.
Laikam nē. Bet pagaidām es tomēr vēl vismaz sapņoju vēlreiz degt un mirt ātrumā.