Kaut kas, kas ir bijis

Ierakstīju tāpat vien, bet tagad plūst. Asaras, siekalas, sperma, viss pa gaisu reizē. Es noticēju, es gribēju, es dzīvoju, bet tas viss izrādījās kārtējā pagātne. Es gribu raudāt, ēst un drāzties. Es esmu noguris. Man vairs nav sirds. Vai zombiji mirst ātrāk? Es ceru, ka nē. Es gribu mirt lēnāk. Mirt un mirt, un mirt. Es esmu tukša.
Nē, man nav žēl, ka viņš aizgāja, es pats viņu aizgrūdu prom. Es to gribēju. Es gribēju zaudēt. Man bija par daudz. Es viņu attālināju. Kā Visums izplešas. Mēs nemainījāmies, bet vietas starp mums kļuva vairāk un es vienā dienā vairs nespēju sadzirdēt, ko viņš saka. Es nekad nebūtu ticējusi, ka vietas var būt tik daudz. Kad viņš aizgāja, vietas kļuva mazāk. Es mērīju līdz viņam, tagad es mēru līdz Nenovēršamībai un Nāvei, līdz beigām, un tās ir mājīgi tuvu, pavisam blakus.
Neviens tā arī neuzzināja. Es taču dzīvoju viens mājās. Kurš jauns cilvēks dzīvo viena mājās, kur tuvākie kaimiņi ir tik tālu? Lauku viensētā tagad jau agrajos divdesmit. Mani audžuvecāki aizgāja nenovēršamo taku, es paliku viens. Neviens nezina, kas te nāk, ja vien nenāk pa to vienu ceļu garām tuvākajiem kaimiņiem. Viņš vienmēr nāca no meža. Ja kāds arī kādreiz redzēja, tas nebija bieži, visi zināja, ka esam draugi. Es nebiju pārsteigta, ja viņš atnāca lietū, miglā un negaisā.
Mēs bijām viens otrai klusībā, pelnos un lietū. Mūsu pilis izveidoja smalkus pelnu dubļus. Ar tiem mēs zīmējām viens otram sirdī un prātā, un tagad tas ir nenovēršami beidzies.
Kāpēc tas pēkšņi rakstās? Kāpēc, pēc četriem mēnešiem? Tas bija ilgi. Daudz ilgāk nekā es biju domājusi. Kādu brīdi vēl bija tā, kā pēc kāda nāves. Vakar viņš vēl bija, man viņa tik ļoti nepietrūkt. Šajā nedēļā vēl viņš bija, man viņa tik ļoti nepietrūkst. Šajā mēnesī vēl viņš bija, man viņa tik ļoti nepietrūkst. Uz gadu tas nedarbojas, tas nedarbojas, viņa jau nav pārāk ilgi. Četri mēneši.
Es gribu viņu atpakaļ tāpat kā rudeni. Es gribu rudens sākumu, kad viss mirst. Pēc tam jau ir pierasts, ka mirst, bet es gribu to sākumu, kad beidzot ir skaidrs - ir rudens, bet rudens vēl nav bijis ilgi. Es negribu novembra rudeni, kad jau ir gana. Es gribu septembra vidus rudeni. Tas ir smieklīgi, es gribu vēl vienu sākumu ar viņu.
Es gribu vēl vienu neticamu atklājumu. Es gribu neticību un cerību. Un pirmo pieskārienu, pirmo skūpstu, pirmo ieiešanu. Es gribu viņa nodurtās acis un bālo ādu. Es gribu sārtumu viņa vaigu galos par to, ka viņam gribas turēt manu roku. Es gribu viņa pārvarēšanu, viņa iejušanos, viņa smaidu.
Nav otra tāda kā viņš un viņš jau ir aizgājis Nenovēršamībā, bet pirmo reizi mūžā es gribu vēlreiz, pirmo reizi mūžā sākums bija labāks nekā beigās.