Kaut kas, kas ir bijis

No ārpuses gražojos pret to, ka kaut kas jādara, bet iekšā eju un daru. Kā pie tā nonācu, nezinu. Kur atrast tikai kaut ko tādu, kas iekustinātu manu stingo seju, lai es varētu kādam uzsmaidīt?
*
Es eju, pacēlusi kārtējo karogu, nesaprasdams, ko vēstu.
Kaut ko par padošanos, kaut ko par izmisumu, kaut ko par vēlmi, bet neskaidrojas.
Pelnu pilī klusums, bet es gribu dziesmas.
Es gribu vienu pašu mirkli īstenības, tagadnē, un tad simtiem mirkļu Pelnu pilī, to izjūtot un piedzīvojot.
Tādu mirkli, kurā solās.
Es sēžu savos pelnos.
Saltos.
Mirusi pirms gadsimtiem, spiesta dzīvot.
Kā māku tā daru.
Iepatīkas.
Jādara tālāk.
Karogs, kuru rādu, nav saprotams man pašam.
Cik tālas pilis tas var apvēdināt?
Necik.
*
Es gribētu, bet nekas jau nav tik labs atkal, viss ir labāks pirmo reizi.