Kaut kas, kas ir bijis

Jau ilgāku laiku lasu šos blogus, bet tā arī nebiju piereģistrējusies. Pēdējā laikā esmu pamanījusi dažus samērā interesantus personāžus, kas slēpjas zem noslēpumainiem vārdiem. Pats es ilgi nespēju izdomāt, kādu noslēpumainu segvārdu izvēlēties. Ilgi domāju līdz manas pārdomas noveda pie jūras, ko mīlu un dievinu. Nevarētu teikt, ka es perfekti pārvaldu ķeltu mitoloģiju, bet pāris pasaciņas izlasīju esmu, pat atceros, kā māte man lasīja priekšā. Protams, tas ir tikai manā izdomātajā dzīvē, patiesībā māte man nekā nav lasījusi priekšā, esmu bārene. Tomēr kā klasiskajā grāmatiņā par to kā aizbildnis pieviļ un paved aizbilstamo, man ir sava - izdomāta dzīve, kurā es, pat esot bārenis, tomēr varu iegūt māti, kas lasa man priekšā pasakas.
Tātad, māte man lasīja priekšā dažādu tautu pasakas, un tajās ir dievs Manannāns. Jūras dievs, ūdens un nāves dievs.
Viņu ikviens, kas dzīvo Menas salā, drīkst vienu reizi dzīvē piesaukt palīgā, un šis dievs nāk. Trīs reizes tu sauc viņa vārdu, un dievs nāk. Trīs reizes sauc manu vārdu, un es palikšu tieši tur, kur bijusi - savas pagājušās dzīves kapā. Manis it kā nemaz nav tagadnē, toties esmu mūžīgs, kā jūra, kā rēcošais okeāns.
Kaut ko jau es šeit sarakstīšu. Droši vien izkopēšu rakstus no savas vecās dienasgrāmatas.
Man šodien draudzene teica, ka man esot talants un būtu nejēdzīgi to izsviest vējā.
Redzēsim.
Varbūt pat iesperšu kādu dzejas darbu... varbūt.
Ja saņemšos.
Eh... es nemāku būt tagadnē. Neviens to nesaprot. Man ir draugi un draudzenes, bet tomēr šo neviens nesaprot. Ir cilvēki, kas cenšas pieķerties mūžīgajai tagadnei, viņi ir mani elki. Man tagadnes nav vispār, es to nejūtu...
Man ir tikai zināmā pagātne un nezināmā nākotne, kurai gan vērību es piegriežu maz. Pagātne vismaz ir bijusi...
Kaut kas ir bijis, kaut kas tiešām ir bijis.
Es.