Kaut kas, kas ir bijis

Vaigā nepazīstu nevienu pašu cibiņu, taču sarakste ir ar vienu, to pašu, kas man pateica, ka tas viens cilvēks, kas tikko izdzēsa blogu, pēc kājstarpes ir vīrietis, kaut man likās otrādāk.
Tas pats cilvēks man teica, ka man radīsies sajūta, ka pilnīgi neviens nelasa to, ko es uzrakstu, bet, ja es gadījumā pazītu kādus cibiņus, kā viņa pazīst, tad izrādītos, ka ļoti daudzi ir lasījuši un zina, tikai, protams, nekā nav teikuši. Vēl viņa brīdināja, ka man būs pirmā bloga drudzis, kas ir piepildījies. Gribas visu laiku lūrēt, vai kāds ir ko teicis, un svinēt katru jaunu piedraugotāju.
Jā, viens liels cibas trūkums manā uztverē ir tas, ka komentāru un diskusiju ir ļoti maz. Nav runa par to, ka būtu jākomentē visi mazie twiter tipa ierakstiņi, nē, bet ir arī gari ieraksti, kuri tiek izlasīti līdz galam, tātad kaut kas tajos ir aizķēris, ja jau lasīja ilgi un smagi, bet komentāru nav un nebūs. Vienīgais, kā var izspiest komentāru, ir rakstīt par sociāli sprādzienbīstamām tēmām. Piemēram, par krieviem, par reliģiju, par medicīnas aprūpi, par homoseksuālismu, par vēlēšanām, par to, cik zems ir kultūras līmenis latviešu sabiedrībā un tā tālāk.
Taču lasīts tiek daudz un dikti, tā viņa man stāsta. Visi draugi un pat pirmo reizi satikti cibiņi izrādās zina visu svarīgāko, kas ir bijis rakstīts, bet nojaust to nevar ne pēc kā.
Es to pat mazāk par to, ka gribētu komentārus pie saviem ierakstiem, bet gan par to, ka man ļoti gribas komentēt citu ierakstus, bet māc kautrība. Tik daudz interesantu domu un ideju...
Bet... Cibā taču nav pieņemts komentēt...
Smagi.