![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ciba
Posted on 2014.10.13 at 14:08
Jocīgi jūtos par to, ka tik daudzi personāži šeit šķiet jau tādi zināmi, pazīstami, bet mani neviens gan vēl nepazīst. Es nevienu, kas raksta cibā, neesmu vaigā redzējusi, tiesa, varbūt esmu, bet nezinu par to. Atradu šo blogu jau pirms diviem gadiem, patiesībā tieši šodien paiet divi gadi un viena diena, kopš lasu. To es piefiksēju tāpēc, ka tajā dienā notika kāds manā dzīvē izšķirīgs gadījums, tieši pēc tam, kad biju pavadījis pāris stundu, lasot šo blogu vietni. Patiesībā man jau bija šeit profils, lasīšanai, bet negribējās sākt rakstīt tur, jo vairs nepatīk tas neizteiksmīgais vārds. Tagad es jūtos pilnīgi citādi, kā pilnīgi cita persona, pašai liekas, ka pa šiem diviem gadiem ir tik daudz kas mainījies, jau sākot ar to dienu pirms diviem gadiem, bet citi cilvēki atkal man saka, ka esmu tieši tāds pats, kā vienmēr. Cilvēki bieži vien uzsver, ka es nemaz nemainos.
Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka visa mana galvenā dzīve notiek iekšēji, kā arī manos dzejoļos un prozas darbos. Tas nenozīmē, ka man nav draugu, ka es nekad neeju uz tusiņiem un visu laiku sēžu mājās, nē, bet tas viss ir mazāk svarīga mana daļa. Svarīga, bet ne tik plaša un man pašai nozīmīga.
Ciba man ir bijusi nozīmīga kā saskares punkts ar cilvēkiem, ko nepazīstu. Tā kā es strādāju mājās, dzīvoju laukos un maz uzturos vietās, kuras nepazīstu, tad man gan apkārt ir cilvēki, bet viņi īpaši nemainās. Dzīvoju ļoti noslēgtā pasaulītē, visi man pazīstamie cilvēki ir no mana rajona, tiesa, daudzi pārcēlušies uz Rīgu un dažām citām vietām, bet viņus es satieku tad, kad viņi iegriežas mājās, kas man par prieku notiek visai bieži. Rīgā esmu ļoti reti. Pagājušā reize bija ļoti nesen, pirms pāris nedēļām, bet pirms tam - pāris mēnešus pirms cibas ēras, tātad pagājuši jau vairāk kā divi gadi. Tuvākajā pilsētā sanāk būt bieži, bet arī no turienes ir daži draugi, to uzskatu par piemājas teritoriju. Kaut kur tālāk - sanāk vēl viena lielāka pilsēta, jo pati tuvākā ir ļoti maza, un tas tad arī laikam viss, atskaitot klejojumus pa mežiem un laukiem. Rīgā sanāk būt tad, kad nopietnāk saslimstu, kā arī reizi pāris gados gribas nopirkt kādas normālākas drēbes, kā var atrast vietējā miestā, un varbūt vēl šo to. Šo to pasūtu internetā, tāpēc īpaši lielas vajadzības doties uz lielpilsētu man nav.
Kaut kā pietrūkst personīgāka skata uz citu cilvēku dzīvēm. Dzīvoju savā mazajā pasaulītē, uz kultūras pasākumiem neeju, nu labi, gandrīz neeju, nekādas aktivitātes un interešu klubus neapmeklēju, neesmu vēl atradis neko, kas mani tiešām aizrautu, ko dara kopā ar citiem cilvēkiem. Vienatnē ar savām domām viss liekas interesantāk. Draugi domāti, lai dalītos ar domām, idejām, lai būtu kāds siltums blakus, lai kādam pastāstītu par savu dzīvi, uzklausītu viņu dzīves, lai kopā pastaigātos, lai aizietu ciemos, redzētu, kā viņi iekārtojuši savu dzīvi, bet man nav interesanti neko darīt ar viņiem kopā. Kaut ko darīt es varu tikai viena, ar sevi, vērot, kā lietas notiek man blakus un manī.
Tad nu man tik ļoti iepatikās sekot līdzi citām dzīvēm. Ideāli, neviens nav jāsatiek, nevienu nav jāiepazīst, bet var vērot un lasīt, izsekot līdzi pārmaiņām, kādas manī nenotiek. Jocīga kautrība gan tagad piedraugot tos, kas likās paši interesantākie... vienu izdarīju, bet tālāk šī vēlme pārvērtās mulsuma pilnā nespēcībā. Varbūt arī nevajag, turpināšu viņus lasīt no otra profila.
Tā vietā es sarakstīju daudz, daudz savu interešu, neko neslēpjot, un pirmo reizi mūžā varēju izmantot opciju "meklēt pēc interesēm", ko nekad nebiju varējusi izmantot. Jā, daži iemīļoti tēli parādījās augšpusē, bet citi atkal nē. Interešu saraksts jau daudziem ir īss un garlaicīgs, bet personība - bagāta. Nosodījos pie sevis, ka daudzi, ar kuriem manas intereses sakrita lielā mērā, ir tagad jau neaktīvi lietotāji, kuriem pēdējais ieraksts vēl kaut kur 2005. gadā, un arī daži tikai lasītāji, kāds es biju pirms tam.
Pašai interesanti, kā pēkšņi vienā dienā es izlēmu piedalīties šajā pasaulītē, kas nez kāpēc kļuvusi dīvaini tuva man. Nekad nebūtu domājis, ka izlemšu kaut ko rakstīt. Biju apsvērusi domu publicēt šeit dzeju, bet atmetu, taču kaut ko rakstīt par savu dzīvi - nekad. Tomēr šajā divu gadu jubilejā es sajutu dīvainu, agrāk nepiedzīvotu izmaiņu sevī - vēlmi izpausties. Manā lēnajā personībā katra izmaiņa ir liels notikums. Es vienmēr esmu ieturējusi ļoti noteiktu kursu, visu savu mūžu, ja ko izlemju - pie tā palieku, ja kaut ko gribu - simts reiz apsveru un tad daru, bet daru es maz lietu. Visa kustīgā, mainīgā pasaule ir manī iekšā.
Nezinu, kāpēc izlēmu, ka vēlos šo jocīgo pasauli laist ārā. Pats nesaprotu, nemaz nesaprotu, kāpēc to pēkšņi gribu, un man tas ir milzīgs jaunums, parasti es vienmēr spēju izanalizēt savas domas un sajūtas, saprast, kas ir pamatā kādai vēlmei, un tad izlemt, vai man tas nāks par labu un ir vajadzīgs. Manī nav nekā spontāna, izņemot iekšējās pasaules idejas, bet tām nav piesaistes realitātei, tās ir kā mirāža, kas neko neietekmē, jo es neesmu šizofrēniķe, mans saprāts ir pavisam vesels, es ļoti labi nodalu iedomu pasauli no reālās. Tomēr manī ir radies jauns impulss atvērt savu pasauli.
Es neloloju ilūzijas, ka kāds tai sekos ar tādu interesi, kā es sekoju dažiem cibas tēliem. Tomēr kāds kaut ko šeit lasīs, noteikti, un man ir tik interesanti to apzināties. Nevis to, ka komentēs, bet ka vispār lasīs un kaut ko par to domās, lai vai cik mazos apmēros šī saskare nenotiktu. Mana iekšējā pasaulīte un ārpasaule... saskarsies.
Tāpēc es nevēlos dot pilnīgi nekādas ziņas, kas varētu dot iemeslu manis atšifrēšanai. Nevēlos minēt neko no savas reālās dzīves, kas varētu dot kādu pavedienu, bet tas nebūs grūti. Pagaidām esmu pateikusi tikai dažas lietas - pirms diviem gadiem manā dzīvē notika kaut kas nozīmīgs (bet to neviens nezina), es dzīvoju laukos (tas neko nepasaka), es pirms diviem gadiem un pirms dažām nedēļām biju Rīgā (pirms diviem gadiem to neviens nezināja, par pēdējo braucienu zina, bet tas tomēr ir ļoti maz, jo neesmu minējis datumu). Kaut ko izsecināt var, bet es tiešām domāju, ka pārāk maz.
Mana iekšējā pasaule ir pārāk ar manu ārējo dzīvi nesaistīta, lai to varētu kaut kā no malas saistīt ar manu personību. Pat tuvākie draugi nenojauš lielāko daļu no tā, ko es domāju un ko izdzīvoju savā pasaulītē. Es lasu daudz grāmatu, bet apspriežu ar draugiem (tiem pāris, kas lasa), tikai noteikta stila grāmatas, ne tās, kas man patiešām patīk un kaut ko nozīmē. Es fotografēju, bet lielākā daļa fotogrāfiju ir tikai man un tās es netaisos publicēt. Tās, ko es rādu citiem, ir banālas, bet bieži skaistas, kā klasiski saulrieti, miglaini meži, dzērvju kāši un tamlīdzīgi. Tās ir jaukas, bet tas patiesībā nav tas, ko es dodos fotografēt, tas viss notiek pa ceļam. Nē, es netaisu savu tēlu realitātei, viss, kas tiek rādīts draugiem un ģimenei (ja par tādu to var saukt), ir īsts. Es jau tiešām lasu tās grāmatas un fotografēju tās bildes tāpēc, ka man patīk, vienkārši es nodalu to pusi, ko kāds var redzēt, no tās, ko nevar, un viss ir vienlīdz īsts un patiess. Viss notiek pilnīgi dabiski, es nejūtos tā, ka melotu. To iekšējo pasauli es vienkārši nemāku izrādīt, viņa pati aizslēdzas un nenāk laukā.
Par to ģimeni... jā, es esmu adoptēts, bet tagad vairs nav neviena cilvēka, izņemot kaut kādus bērnu nama darbiniekus, kas zinātu, ka esmu adoptēta. Abi mani audžuvecāki ir miruši un neviens nezina, ka neesmu viņu bērns. Viņi mani adoptēja lielā vecumā, kad vēl bija pēdējais brīdis, lai nosimulētu grūtniecību pamātei. Tātad arī šis fakts neko nevienam vairs neizteiks. Jocīgi, viņa pat staigāja ar polsterētu vēderu un visiem laimīgi stāstīja, ka ielēkusi pēdējā vagonā, lai vēl paspētu kļūt māte. Patiesībā viņai vairs nebija dzemdes, taču arī to neviens nezina. Jocīgi, laikam mani audžu vecāki man tomēr ir kaut ko iemācījuši un devuši, kaut kādu slepenību, jo citādi es liekos tik atšķirīgs no viņiem, cik vien bērns var būt.
Norādīju pareizo dzimšanas gadu un mēnesi, bet ne datumu.
Tātad, domājams, ka neviens nekad mani neatkodīs. Kad putekļi un pīšļi sāk runāt, tos nekad neasociēs ar veselīgo, smaidīgo, skaistas, klasiskas dabas fotogrāfijas veidojošo cilvēku.
Te nu es esmu, pamazām eksponējot pasaulei savu mirušo, aizkapa pasaulei, citai realitātei piederīgo dzīvi. Mironis, izkāpis no nedzīvojušas pasaules kapa.
Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka visa mana galvenā dzīve notiek iekšēji, kā arī manos dzejoļos un prozas darbos. Tas nenozīmē, ka man nav draugu, ka es nekad neeju uz tusiņiem un visu laiku sēžu mājās, nē, bet tas viss ir mazāk svarīga mana daļa. Svarīga, bet ne tik plaša un man pašai nozīmīga.
Ciba man ir bijusi nozīmīga kā saskares punkts ar cilvēkiem, ko nepazīstu. Tā kā es strādāju mājās, dzīvoju laukos un maz uzturos vietās, kuras nepazīstu, tad man gan apkārt ir cilvēki, bet viņi īpaši nemainās. Dzīvoju ļoti noslēgtā pasaulītē, visi man pazīstamie cilvēki ir no mana rajona, tiesa, daudzi pārcēlušies uz Rīgu un dažām citām vietām, bet viņus es satieku tad, kad viņi iegriežas mājās, kas man par prieku notiek visai bieži. Rīgā esmu ļoti reti. Pagājušā reize bija ļoti nesen, pirms pāris nedēļām, bet pirms tam - pāris mēnešus pirms cibas ēras, tātad pagājuši jau vairāk kā divi gadi. Tuvākajā pilsētā sanāk būt bieži, bet arī no turienes ir daži draugi, to uzskatu par piemājas teritoriju. Kaut kur tālāk - sanāk vēl viena lielāka pilsēta, jo pati tuvākā ir ļoti maza, un tas tad arī laikam viss, atskaitot klejojumus pa mežiem un laukiem. Rīgā sanāk būt tad, kad nopietnāk saslimstu, kā arī reizi pāris gados gribas nopirkt kādas normālākas drēbes, kā var atrast vietējā miestā, un varbūt vēl šo to. Šo to pasūtu internetā, tāpēc īpaši lielas vajadzības doties uz lielpilsētu man nav.
Kaut kā pietrūkst personīgāka skata uz citu cilvēku dzīvēm. Dzīvoju savā mazajā pasaulītē, uz kultūras pasākumiem neeju, nu labi, gandrīz neeju, nekādas aktivitātes un interešu klubus neapmeklēju, neesmu vēl atradis neko, kas mani tiešām aizrautu, ko dara kopā ar citiem cilvēkiem. Vienatnē ar savām domām viss liekas interesantāk. Draugi domāti, lai dalītos ar domām, idejām, lai būtu kāds siltums blakus, lai kādam pastāstītu par savu dzīvi, uzklausītu viņu dzīves, lai kopā pastaigātos, lai aizietu ciemos, redzētu, kā viņi iekārtojuši savu dzīvi, bet man nav interesanti neko darīt ar viņiem kopā. Kaut ko darīt es varu tikai viena, ar sevi, vērot, kā lietas notiek man blakus un manī.
Tad nu man tik ļoti iepatikās sekot līdzi citām dzīvēm. Ideāli, neviens nav jāsatiek, nevienu nav jāiepazīst, bet var vērot un lasīt, izsekot līdzi pārmaiņām, kādas manī nenotiek. Jocīga kautrība gan tagad piedraugot tos, kas likās paši interesantākie... vienu izdarīju, bet tālāk šī vēlme pārvērtās mulsuma pilnā nespēcībā. Varbūt arī nevajag, turpināšu viņus lasīt no otra profila.
Tā vietā es sarakstīju daudz, daudz savu interešu, neko neslēpjot, un pirmo reizi mūžā varēju izmantot opciju "meklēt pēc interesēm", ko nekad nebiju varējusi izmantot. Jā, daži iemīļoti tēli parādījās augšpusē, bet citi atkal nē. Interešu saraksts jau daudziem ir īss un garlaicīgs, bet personība - bagāta. Nosodījos pie sevis, ka daudzi, ar kuriem manas intereses sakrita lielā mērā, ir tagad jau neaktīvi lietotāji, kuriem pēdējais ieraksts vēl kaut kur 2005. gadā, un arī daži tikai lasītāji, kāds es biju pirms tam.
Pašai interesanti, kā pēkšņi vienā dienā es izlēmu piedalīties šajā pasaulītē, kas nez kāpēc kļuvusi dīvaini tuva man. Nekad nebūtu domājis, ka izlemšu kaut ko rakstīt. Biju apsvērusi domu publicēt šeit dzeju, bet atmetu, taču kaut ko rakstīt par savu dzīvi - nekad. Tomēr šajā divu gadu jubilejā es sajutu dīvainu, agrāk nepiedzīvotu izmaiņu sevī - vēlmi izpausties. Manā lēnajā personībā katra izmaiņa ir liels notikums. Es vienmēr esmu ieturējusi ļoti noteiktu kursu, visu savu mūžu, ja ko izlemju - pie tā palieku, ja kaut ko gribu - simts reiz apsveru un tad daru, bet daru es maz lietu. Visa kustīgā, mainīgā pasaule ir manī iekšā.
Nezinu, kāpēc izlēmu, ka vēlos šo jocīgo pasauli laist ārā. Pats nesaprotu, nemaz nesaprotu, kāpēc to pēkšņi gribu, un man tas ir milzīgs jaunums, parasti es vienmēr spēju izanalizēt savas domas un sajūtas, saprast, kas ir pamatā kādai vēlmei, un tad izlemt, vai man tas nāks par labu un ir vajadzīgs. Manī nav nekā spontāna, izņemot iekšējās pasaules idejas, bet tām nav piesaistes realitātei, tās ir kā mirāža, kas neko neietekmē, jo es neesmu šizofrēniķe, mans saprāts ir pavisam vesels, es ļoti labi nodalu iedomu pasauli no reālās. Tomēr manī ir radies jauns impulss atvērt savu pasauli.
Es neloloju ilūzijas, ka kāds tai sekos ar tādu interesi, kā es sekoju dažiem cibas tēliem. Tomēr kāds kaut ko šeit lasīs, noteikti, un man ir tik interesanti to apzināties. Nevis to, ka komentēs, bet ka vispār lasīs un kaut ko par to domās, lai vai cik mazos apmēros šī saskare nenotiktu. Mana iekšējā pasaulīte un ārpasaule... saskarsies.
Tāpēc es nevēlos dot pilnīgi nekādas ziņas, kas varētu dot iemeslu manis atšifrēšanai. Nevēlos minēt neko no savas reālās dzīves, kas varētu dot kādu pavedienu, bet tas nebūs grūti. Pagaidām esmu pateikusi tikai dažas lietas - pirms diviem gadiem manā dzīvē notika kaut kas nozīmīgs (bet to neviens nezina), es dzīvoju laukos (tas neko nepasaka), es pirms diviem gadiem un pirms dažām nedēļām biju Rīgā (pirms diviem gadiem to neviens nezināja, par pēdējo braucienu zina, bet tas tomēr ir ļoti maz, jo neesmu minējis datumu). Kaut ko izsecināt var, bet es tiešām domāju, ka pārāk maz.
Mana iekšējā pasaule ir pārāk ar manu ārējo dzīvi nesaistīta, lai to varētu kaut kā no malas saistīt ar manu personību. Pat tuvākie draugi nenojauš lielāko daļu no tā, ko es domāju un ko izdzīvoju savā pasaulītē. Es lasu daudz grāmatu, bet apspriežu ar draugiem (tiem pāris, kas lasa), tikai noteikta stila grāmatas, ne tās, kas man patiešām patīk un kaut ko nozīmē. Es fotografēju, bet lielākā daļa fotogrāfiju ir tikai man un tās es netaisos publicēt. Tās, ko es rādu citiem, ir banālas, bet bieži skaistas, kā klasiski saulrieti, miglaini meži, dzērvju kāši un tamlīdzīgi. Tās ir jaukas, bet tas patiesībā nav tas, ko es dodos fotografēt, tas viss notiek pa ceļam. Nē, es netaisu savu tēlu realitātei, viss, kas tiek rādīts draugiem un ģimenei (ja par tādu to var saukt), ir īsts. Es jau tiešām lasu tās grāmatas un fotografēju tās bildes tāpēc, ka man patīk, vienkārši es nodalu to pusi, ko kāds var redzēt, no tās, ko nevar, un viss ir vienlīdz īsts un patiess. Viss notiek pilnīgi dabiski, es nejūtos tā, ka melotu. To iekšējo pasauli es vienkārši nemāku izrādīt, viņa pati aizslēdzas un nenāk laukā.
Par to ģimeni... jā, es esmu adoptēts, bet tagad vairs nav neviena cilvēka, izņemot kaut kādus bērnu nama darbiniekus, kas zinātu, ka esmu adoptēta. Abi mani audžuvecāki ir miruši un neviens nezina, ka neesmu viņu bērns. Viņi mani adoptēja lielā vecumā, kad vēl bija pēdējais brīdis, lai nosimulētu grūtniecību pamātei. Tātad arī šis fakts neko nevienam vairs neizteiks. Jocīgi, viņa pat staigāja ar polsterētu vēderu un visiem laimīgi stāstīja, ka ielēkusi pēdējā vagonā, lai vēl paspētu kļūt māte. Patiesībā viņai vairs nebija dzemdes, taču arī to neviens nezina. Jocīgi, laikam mani audžu vecāki man tomēr ir kaut ko iemācījuši un devuši, kaut kādu slepenību, jo citādi es liekos tik atšķirīgs no viņiem, cik vien bērns var būt.
Norādīju pareizo dzimšanas gadu un mēnesi, bet ne datumu.
Tātad, domājams, ka neviens nekad mani neatkodīs. Kad putekļi un pīšļi sāk runāt, tos nekad neasociēs ar veselīgo, smaidīgo, skaistas, klasiskas dabas fotogrāfijas veidojošo cilvēku.
Te nu es esmu, pamazām eksponējot pasaulei savu mirušo, aizkapa pasaulei, citai realitātei piederīgo dzīvi. Mironis, izkāpis no nedzīvojušas pasaules kapa.