![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Neveselīgs satraukums
Posted on 2014.10.15 at 15:12
Mani ir pārņēmis tas, ko vecās grāmatās bieži pārmet jaunkundzēm - neveselīgs satraukums. Viņas parasti mokās priekšnojautās, baisās nojausmās un krīt ģībonī, redz rēgus.
Nekad neesmu bijis priekšnojautu pārpilns, lai gan ir bijušas reizes, kad bez iemesla pārņem šausmas. Liekas, ka dažas reizes mūžā kaut kas tāds ir noticis ar daudziem cilvēkiem, tāpēc man nebūtu jāuztraucas.
Tas, ka esmu sākusi rakstīt šo blogu un paust savu viedokli par tik personīgām lietām kā tārpi, pelni un putekļi, mani pašu satrauc. Es vēl arvien nespēju saprast, kāpēc man tik pēkšņi sagribējās to darīt, un arī tas mani satrauc, jo es parasti zinu, ko un kāpēc es gribu. Esmu reizē tēlains, māksliniecisks un ar bagātu iztēli, un reizē esmu ļoti loģiska, pragmatiska un stabila. Atceros pāris periodus dzīvē, kad mani ir pārņēmušas līdzīgas izjūtas, bet nemāku saskatīt paternu, atkārtošanos. Liekas, ka tie periodi nav saistīti savā starpā un nav noveduši pie kāda kopēja iznākuma. Taču tas vien, ka šo izjūtu es jau atceros piedzīvojis, liecina par to, ka tam ir jāpakļaujas kādai analīzei, ko var veikt empīriski. Tas galu galā nav man nekas pilnīgi jauns.
Neveselīgais satraukums nav licis man spiest rokas pie krūtīm, ātri elpot un ģībt, kā to apraksta grāmatās, bet tas droši vien tāpēc, ka es nenēsāju korseti kā minētās jaunkundzes. Tiesa, arī musulmaņu stāstos un pasakās viņas tā dara, un man liekas, ka musulmanietes nekad nav nēsājušas korsetes.
Varbūt esmu musulmaniete.
Jā, kaut kur, kaut kā, kaut kāpēc es esmu musulmaniete.
Neveselīgais satraukums mani aizveda pie kaķa līķīša, bet man negribējās to fotografēt, jo tas ir ļoti izmircis un zem lapām sācis smirdēt. Tārpu nav. Neinteresanti.
Vingroju, pastrādāju, dzēru, grābu lapas, iecirtu sev grābekļa zaru kājas vidējā pirkstā.
Eh, tagad nevienam par to nevarēs sūdzēties, jo es to te tā uzrakstīju. Laba terapija - ja negribi, lai kaut ko pēc tam kādam pastāstītu, uzraksti cibā, pēc tam vairs nedrīkstēs. Labāk sūdzēšos šeit, nevis draugiem.
Atklāju, ka esmu atzinusi, ka man ir sprogaini mati. Liekas jau, ka esmu superuzmanīgs, bet ko lai dara, neesmu radus runāt par to, ko nedrīkst, un tur sajaucas lietas.
Visvairāk baidos par to, ka pasaules sajuks, tās nekad nav jukušas. Neviens nekad nav zinājis, ka fotografēju un dažreiz vācu mājās un preperēju līķīšus. Neviens. Tagad kāds zina, bet viņi nezina, kas ir Es. Pārrāvums, nepieciešamais pārrāvums plūsmā.
Pelnu pilī šodien līst, viss kļuvis mitrs un smaržīgs.
Nekad neesmu bijis priekšnojautu pārpilns, lai gan ir bijušas reizes, kad bez iemesla pārņem šausmas. Liekas, ka dažas reizes mūžā kaut kas tāds ir noticis ar daudziem cilvēkiem, tāpēc man nebūtu jāuztraucas.
Tas, ka esmu sākusi rakstīt šo blogu un paust savu viedokli par tik personīgām lietām kā tārpi, pelni un putekļi, mani pašu satrauc. Es vēl arvien nespēju saprast, kāpēc man tik pēkšņi sagribējās to darīt, un arī tas mani satrauc, jo es parasti zinu, ko un kāpēc es gribu. Esmu reizē tēlains, māksliniecisks un ar bagātu iztēli, un reizē esmu ļoti loģiska, pragmatiska un stabila. Atceros pāris periodus dzīvē, kad mani ir pārņēmušas līdzīgas izjūtas, bet nemāku saskatīt paternu, atkārtošanos. Liekas, ka tie periodi nav saistīti savā starpā un nav noveduši pie kāda kopēja iznākuma. Taču tas vien, ka šo izjūtu es jau atceros piedzīvojis, liecina par to, ka tam ir jāpakļaujas kādai analīzei, ko var veikt empīriski. Tas galu galā nav man nekas pilnīgi jauns.
Neveselīgais satraukums nav licis man spiest rokas pie krūtīm, ātri elpot un ģībt, kā to apraksta grāmatās, bet tas droši vien tāpēc, ka es nenēsāju korseti kā minētās jaunkundzes. Tiesa, arī musulmaņu stāstos un pasakās viņas tā dara, un man liekas, ka musulmanietes nekad nav nēsājušas korsetes.
Varbūt esmu musulmaniete.
Jā, kaut kur, kaut kā, kaut kāpēc es esmu musulmaniete.
Neveselīgais satraukums mani aizveda pie kaķa līķīša, bet man negribējās to fotografēt, jo tas ir ļoti izmircis un zem lapām sācis smirdēt. Tārpu nav. Neinteresanti.
Vingroju, pastrādāju, dzēru, grābu lapas, iecirtu sev grābekļa zaru kājas vidējā pirkstā.
Eh, tagad nevienam par to nevarēs sūdzēties, jo es to te tā uzrakstīju. Laba terapija - ja negribi, lai kaut ko pēc tam kādam pastāstītu, uzraksti cibā, pēc tam vairs nedrīkstēs. Labāk sūdzēšos šeit, nevis draugiem.
Atklāju, ka esmu atzinusi, ka man ir sprogaini mati. Liekas jau, ka esmu superuzmanīgs, bet ko lai dara, neesmu radus runāt par to, ko nedrīkst, un tur sajaucas lietas.
Visvairāk baidos par to, ka pasaules sajuks, tās nekad nav jukušas. Neviens nekad nav zinājis, ka fotografēju un dažreiz vācu mājās un preperēju līķīšus. Neviens. Tagad kāds zina, bet viņi nezina, kas ir Es. Pārrāvums, nepieciešamais pārrāvums plūsmā.
Pelnu pilī šodien līst, viss kļuvis mitrs un smaržīgs.