Kaut kas, kas ir bijis

Mēģināšu pastāstīt par šo svarīgo vietu.
Pelnu pils ir gan fantāziju pasaules vieta, gan arī tā ir simbols manai drošības sajūtai, manām mājām. Pelnu pils iezīmē pasauli, kādā es dzīvoju, kad neviens mani neredz. Tas ir tas, ko es meklēju ikvienā vietā, ikvienā situācijā. Uz cilvēkiem tas attiecas mazāk, viņiem ir katram savas mājas, pelnu pilī es dzīvoju viena. Es tur dažkārt ielūdzu ciemiņus, viņiem katram ir sava pils vai cita mītnes vieta. Parasti viņi dzīvo vieni, bet citreiz atkal divatā, nekad vairāk, izņemot vienu gadījumu, kad viņi ir četri, un vēl dažus gadījumus, kad tur dzīvo tūkstoši, bet tiem ir maza nozīme. Kad gan bariem ir bijusi patiesa, dziļa nozīme.
Tie cilvēki, kas dzīvo pilīs, bieži vien ir reāli personāži - ar vārdu reāls es apzīmēju fizisko realitāti, jo, kā jau norādīju, es esmu psihiski pilnīgi vesels un sapņus ļoti labi nodalu no realitātes. Kad es satieku cilvēku, kam manā iekšējā pasaulē ir sava pils, es viņu neredzu caur šo pili, tad viņš vai viņa ir pilnīgi par sevi, realitātē, bet, kad viņš vai viņa aiziet, kad es beidzot nonāku savā realitātē - pagātnē - viņi atdzīvojas manā iekšējā pasaulē, ko es saucu par Pelnu ieleju. Iedomīgi, vai ne, savas pils nosaukumu uzstīvēt visai pasaulei? Bet tā tomēr ir mana pasaule, kurā nav neviena cita reāla personāža. Es neesmu tās karaliene, nē, bet tomēr es esmu vienīgais īstais cilvēks, kas dod zināmas priekšrocības.
Tātad, pirms dažām dienām es satiku personu, ko nosaukšu par Asnati, jo man nepatīk šis vārds un nepatīk šī persona. Tā ir pusmūža sieviete, kas mēģina jaukties manā dzīvē, bet nav pamātes māsa, ko es jau minēju, tā ir cita persona. Realitātē Asnate atnāca pie manis un gribēja kaut ko aizņemties, fizisku priekšmetu. Vēl viņa man stāstīja par savu dzīvi un mēģināja komandēt manējo. Es esmu ļoti pieklājīgs cilvēks, izturos pret visiem ar cieņu, bet man nepatīk Asnate, tāpēc es nedevu prasīto priekšmetu, lai gan man tas bija. Es pateicu, ka man liekas, ka viņa nemācēs ar to apieties, un ka man tas ir vajadzīgs tieši šodien. Lai nebūtu jāmelo, man nāksies to šodien lietot. Viņa aizgāja, purpinādama pie sevis.
Iegāju atpakaļ mājās, iegāju Pelnu pilī.
Pelnu pils ir milzīga, mainīga celtne, kas nemitīgi maina formu, bet nekad nemaina būtību. Tā sastāv no pagātnes, kas ir izdegusi tagadne. Tieši tā es jūtos. Tagadne visu laiku deg, tikai es nejūtu tās siltumu, es vēroju, kā viss pārvēršas pelnos - pagātnē, un es esmu pelnu karalis. Esmu karaliene savā Pelnu pilī, bet ne visā Pelnu ielejā. Citādi man nebūtu jāsaskaras ar Asnati.
Asnate dzīvo Praulu pilī. Viņas pils smako pēc vecuma, tas man patīk, bet vēl tur nes pēc aizspriedumiem, nepiepildītām cerībām un kašķa. Es neko nevaru padarīt tam, ka man patīk Praulu pils, citādi es nekad nebūtu devis Asnatei tik skaistu pili, ar tik spēcīgu nosaukumu. Patīk man Asnates pils, bet nepatīk Asnate.
Asnate nāk pie manas pils vārtiem, kas šodien ir milzīgi, kalti un no dzelzs.
Viņa klauvē pie pils ar savu milzīgo praulu spieķi, kas veidots no koka un atmiņām par labāku dzīvi.
Es atveru durvis un palūru pāri pagalmam uz vārtiem.
Asnate.
Es iznāku ārā pa pienākuma taciņu, kas risinās man zem kājām.
Es nesu rokā pieklājības karodziņu.
Asnate met man pāri vārtiem praulu gabalu jau pirms es tos atveru, viņa ir visa savā praulainībā.
Es nevaru nepasmaidīt, viņa ir tik derdzīga, bet viņas prauli - tik saldi.
Es atveru norobežošanās vārtus, bet palieku savā pusē.
Labāk, lai viņa nāk iekšā, nekā man jāiet ārā.
Viņa sper kāju pār manu slieksni, bet mani pelni savā pelnainībā izveido jaunu slieksni, ko viņa nepamana, tas vienalga paliek pa vidu.
Asnate ver muti un no tās krīt praulu gabali, kad viņa dzied savu seno dziesmu: "Man no tevis ko vajag, vajag... man vajag tavu jaunību, man vajag tavus sprogainos matus, man vajag tavu balto ādu, man vajag noplēst tevi no tevis un uzvilkt sev mugurā, bet mani prauli ir par mīkstiem, tāpēc es noķēpāšu tevi ar savu trūdu kārtu, lai man būtu mazāk žēl, žēl...".
Es klusēju.
Asnate prasa Nenozīmīgo.
Man ir žēl viņai pat Nenozīmīgā.
Viņa nemāk apieties ar manu Nenozīmīgo, kas sastāv no trausliem pelniem.
Viss no pelniem ir dārgs un smalks.
Es paņemu viņas praulu spieķi un salaužu to viņai pret acīm, taisni pret acīm.
Asnate iekliedzas un pasper soli atpakaļ, bet man ir netīras rokas.
Pelni ir tik smalki, tos pat nejūt uz ādas, bet prauli ir smagnēji un drūp šķiedrainās skaidās.
Es noslauku rokas viņas pelēkajos matos un brīdi kavējos pie tiem, tie ir tik skaisti, tie atgādina pelnus, varbūt tāpēc es tomēr viņu mīlu.
Asnate aiziet, vilkdama pie sevis: "Žēl, žēl..."
Es aizveru vārtus, kas aiz manis saaug ar Pelnu pils mūriem.
Neviena vairs šodien, pils ir slēgta.